Tēlnieki Sandis Kondrāts un Sjū Makgrū priecāsies arī tad, ja konkursā labāki panākumi būs otram
Dažādu valstu 16 tēlnieku vidū, kuri šonedēļ Uzvaras parkā veido smilšu skulptūras par tēmu «Cirks», ir arī Sandis Kondrāts no Latvijas un Sjū Makgrū no ASV, kuri smilšu un ledus skulptūru festivālos un konkursos dažādās pasaules malās sen vairs nav iesācēji. Sjū un Sandis, kas dzīvē ir pāris, plūkuši laurus, gan startējot atsevišķi, gan kopā, šoreiz konkursa nolikums paredz individuālus darbus. Tomēr mākslinieki arī tagad var nepieciešamības gadījumā apmainīties vismaz ar lietišķu padomu, jo sagadīšanās vai kāda cita iemesla pēc Sanda un Sjū skulptūrām atvēlētās «smilšu kastes» festivāla laukumā atrodas blakus.Uzvaras parka infrastruktūra arī abiem jau pazīstama, bet Sandi var uzskatīt gandrīz par vietējo. «Ja skaita ledus un smilšu festivālus kopā, Jelgavā kaut ko veidoju vismaz sesto reizi,» skaita mākslinieks.– Gada sākumā ledus festivālā Jelgavā starp solo darbiem uzvarēja S.Kondrāta «Brīvais kritiens», bet jūsu (kopā ar Kristu Zariņu) «Latvieša stāsts» tika atzīts par labāko komandu skulptūru. Tagad strādājat ar smiltīm. Neesat vienīgais, kurš pievērsies abiem šiem visai nepastāvīgajiem materiāliem.Sandis Kondrāts: Smiltis, tāpat kā ledus, ir viens no tēlniecības materiāliem. Gluži tāpat kā granīts, koks vai bronza. Ja cietie materiāli ir tradicionāli, tad ledus un smilts, es teiktu, ir mūsdienīgāki. Ja vērojam ne tikai mākslu, bet arī sadzīvi vai procesus, kas norisinās ekonomikā, dzīve kļūst ātrāka un gaistošāka. Pēc gada jau gribam jaunu, modernāku mobilo telefonu. Tāpat internets – tie ir neizbēgami procesi, kas līdz ar globalizāciju «ieskrējienu» dabūja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.Interesanti, ka starptautiskie tēlniecības simpoziji aizsākās faktiski nemaz ne tik sen, 1958. gadā. Iemesls – aukstā kara laikā veicināt ideju apmaiņu. Mainoties laikmeta ritmam, tradicionālos materiālus pamazām nomainīja citi. Smilšu tēlniecība no ASV ienāca Eiropā, bet Latvijā pirmoreiz smilšu skulptūras tika veidotas 1992. gada kvadrinnāles ietvaros Lielupē, Jūrmalā.Viens no šī procesa rezultātiem ir arī Jelgavas festivāls, tāpat kā Jūrmalas – abi sākās 2007. gadā. Smilšu skulptūras ir vistuvākās klasiskajai Rietumeiropas tēlniecības tradīcijai, ko akmenī aizsāka grieķi, – no bloka tiek izgriezts mākslas darbs.– Pašreiz smilšu skulptūras grezno arī AB dambi Rīgā.S.K. Esmu «Magic Sand Riga» mākslinieciskais vadītājs, pasākums šogad no Jūrmalas pārvietojies uz galvaspilsētu.– Jelgava nav tālu no Rīgas, vai abi pasākumi nerada neveselīgu konkurenci?S.K. Tie ir dažādi pasākumi, katram ir pilnīgi cits veids un darbības virziens. Jelgavā ir konkurss, kur nosaka pirmās, otrās un trešās vietas ieguvējus, bet festivāls Rīgā ir izstāde – radošā darbnīca.– Vai sacensības moments atstāj lielu iespaidu uz radošo procesu?S.K. Sacensībās, konkrēti tēlniecībā, svarīga ir sarežģītība, ātrums, arī tēlniecisko risinājumu bīstamība. Bieži vien pēc tā saucamās žūrēšanas skulptūra vārda tiešā nozīmē sabrūk, jo veidota ar vienu mērķi – uzvarēt. Mākslinieks apzināti pievieno riska elementus, ar ko var izpelnīties labāku žūrijas novērtējumu. Piemēram, ja uzdota tēma «Cirks», kā šajā gadījumā, tad vērtē idejas interpretāciju un tehniskos aspektus, kas bieži vien saistīti ar riskiem. Smiltis jau nav ne granīts, ne bronza.– Nu tradicionālos materiālus esat nolicis malā?S.K. Patlaban man tam neatliek laika – esmu starptautiskais koordinators pasaules čempionātā smilšu tēlniecībā, organizēju vairākus festivālus un esmu nepārtrauktā kustībā pa pasauli. Varbūt pēc kāda laika, kad nobāzēšos. Galu galā tradicionālie materiāli prasa arī darbnīcu un ļoti lielus finanšu ieguldījumus.– Vai par jūsu topošo festivāla skulptūru vēl pāragri stāstīt?S.K. Skulptūra saucas «Maģiskās rokas». Pašreiz strādāju pie «maģijas» atveidošanas, bet zem tās būs rokas. Būs vēl viens elements, kas paredzēts kā skulptūras idejiskais centrs un ko pagaidām paturēšu noslēpumā. Tad jānāk un jāskatās atklāšanā piektdien.– Un kāds darbs top Sjū?Sjū Makgrū: Esmu iecerējusi attēlot divu akrobātu savīšanos. Tā ir līdzība: cilvēka ķermenis, kurš pēc savas dabas ir skaists, cirkā tiek locīts visos neiespējamos veidos, tāpat notiek, no smiltīm veidojot skulptūru.– Pēdējā laikā daudzus darbus veidojat kopā ar Sandi. Kādu valsti tad pārstāvat – Latviju vai ASV?S.M. Reprezentējam pasauli, jo jūtamies kā pasaules pilsoņi. Sandis gan mēģina man mācīt latviešu valodu, bet līdz pilnībai vēl tālu. Jelgava arī man nav sveša, piedalījos šeit smilšu festivālā pirms diviem gadiem.– Kad jāstartē katram atsevišķi, vai neveidojas sāncensība jūsu starpā?S.M. Nē, tā nu gan nav. Vismaz es tikai priecāšos, ja uzvarēs Sandis, un ceru, ka viņš priecāsies, ja uzvarēšu es.– Sjū vārds dzirdēts arī saistībā ar kādu TV šovu. Vai varat pastāstīt tuvāk?S.M. Tas ir realitātes šovs TV kanālā «Travel Chanell». Piedalos komandā, kas ceļo pa pasaules vietām, kuras iedvesmo, un veido tur smilšu skulptūras. Šis process tiek filmēts un rādīts televīzijā. Esam bijuši Jaunzēlandē, Taizemē un citur. Uzņemtas 16 sērijas.– Varbūt 17. sēriju var uzņemt Jelgavā?S.M. Es noteikti ieteikšu šo domu producentiem.
