Ko lai dara, ka pēc kopētāju izgudrošanas cilvēki pārstājuši radīt? Jā, ir viena suga – mākslinieki –, kas ar to nodarbojas. Bet pārējie? Līdz ar datoru ēru kopēšana kļuvusi par vispārīgu normu; pat referāti vairs nav pašam jāizdomā. Vecāka gadagājuma cilvēki stāsta, kā paši uz savu roku nodarbojušies ar ķīmijas eksperimentiem, tā sakot, ļāvuši fantāzijai vaļu. Iet vieglāko ceļu ir tik kārdinoši un štancēt, un štancēt ,un štancēt… Meklēju ko oriģinālu. Bet viss ir štancēts, noskatīts no ārzemēm. No kā lai ārzemnieki tagad špiko? Vai tas nav ceļš uz totālu aprobežotību?Radio diktore, sveicot Malvjus vārdadienā, vēlējās nolasīt arī īsu raksturojumu, ka šī vārda īpašniekus, cita starpā, raksturojot aprobežotība, un pēc tam ilgi un gardi smējās, savu uzvedību attaisnojot ar to, ka Latvijā ir tikai viena persona ar šādu vārdu. Lūk, tā ir atklātība! Grūti pateikt, kur tā beidzas un kur sākas nekaunība. Šīs abas parasti var atļauties tikai aiz laba «cietokšņa», citādi mūs apēstu pilsētas laukumā bez sāls. Varai ir ērti uzturēt dažādus mītus, kaut vai par to pašu demokrātiju. Tā, ko uzspiež, vairs nav demokrātija. Cilvēka dabā diemžēl tā neatrod sev vietu. Maska, aiz kuras īstenot instinkta likumus. Zobs pret zobu, un smaids – tikai pret smaidu. Tieši tāpat novērots saldajās cilvēkmīlestības reliģijās. Tikko nemāj piekrītoši ar galvu un nesmaidi, kļūsti par tukšu vietu un svešu cilvēku. Apsmietais vienīgais Malvi, atjēdzies no savas aprobežotības! Bet vai tāds ir tikai Malvis?Uz kādas mājas sienas Jelgavā uzsaukums atjēgties stāv krieviski: «Опомнитесь!». Labs vārds, noder visiem gadījumiem. Tikai jāatjēdzas būtu no tik daudz kā – pat grūti saprast, ar ko sākt. Un, ja es atjēgtos kaut vai no puses savu muļķību, vai tad es vēl būtu tas pats Ernests? Būtu interesanti, ko par šo sleju teiktu psihoterapeits. Droši vien varētu nosaukt visai skaidru diagnozi. Pašvērtības problēmas? Jā un nē. Kuram gan tādu nav? Kā saka, bērnības trauma.Man patīk visu darīt pašam. Tā ir mana monoizrāde. No rīta atveru durvis kā priekškaru, lai spēlētu «Karali Līru» vai «Nožēlojamos». Esmu pie tā pieradis. Droši vien zināt, kad lomas ir visatbilstošākās. Kad nemaz nav jāspēlē, jo tādi esam. Patiesībā esmu skatītājs, kam vislabāk patīk vērot. Gluži pareizi teikts, ka, iepazīstot citus, iepazīstam paši sevi. Es esmu, kas esmu. Reiz to esot teicis Dievs, bet pilnīgi droši tā varam sacīt arī katrs par sevi.
