Pēc aptuvenām aplēsēm, rēķinot tagadējās cenās, padomju laikā Latvijā meliorācijā tika ieguldīts pusotrs miljards latu, tika nosusināti 1,6 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes, desmitiem tūkstošu kilometru garumā izraksti grāvji, izbūvēti simtiem tiltu un caurteku, desmitiem polderu.
Pēteris Guslens, Latvijas Melioratoru biedrības vadītājsMežos atjauno grāvjus un caurtekas, laukos uzlabo valsts nozīmes meliorācijas sistēmas. Taču meliorācija ir kā asinsrite. Nepietiek, ka rūpējas tikai par artērijām. Arī mazākiem asinsvadiem ir jāpievērš uzmanība. Manuprāt, nav pietiekama valsts pārraudzība pār privātās un pašvaldības zemes koplietošanas meliorācijas sistēmām. Līdz 2010. gada maijam Latvijā meliorāciju pārraudzīja Lauku atbalsta dienests. Tagad šādas visaptverošas institūcijas nav. Pavasarī biju Lietuvā, kur tādu «izgulētu» ziemāju lauku kā Latvijā bija krietni mazāk, tādēļ ka tur valsts pārraudzība meliorācijas sistēmām ir stingrāka. Vecos laikos Latvijā laukos bija Meliorācijas sabiedrības, kas regulēja jautājumus par grāvju rakšanu, drenu likšanu. Ja es savu lauku sakopšu, bet kaimiņš ne, tad man no sava darba nekāda labuma nebūs. Rēķinot mūsdienu cenās, Latvijas meliorācijas sistēmā ir ieguldīti miljardi. Tā ir vērtība. Juris Kalniņš, SIA «Meliorprojekts» valdes priekšsēdētājs Meliorācija valstī ir nepamatoti aizmirsta. Pēc neatkarības atjaunošanas tā tika sadalīta dažādiem saimniekiem. Daļa no viņiem par meliorācijas sistēmām rūpējas, bet diemžēl daļa ir tādi, kas vai nu naudas trūkuma, vai arī citu apstākļu dēļ to nespēj. Neviens nav precīzi izpētījis, taču lēš, ka tādējādi ir zaudēti apmēram trīssimt tūkstoši hektāru meliorētās lauksaimniecības zemes, kurā drenas aizaugušas ar krūmiem un nezāļu saknēm. Trūkst finansējuma koplietošanas noteku un grāvju uzturēšanai. Tādēļ nereti gadījies, ka pie lielākiem lietiem applūst ciemi. Pērn septembrī aizsērējušās Mārupītes caurtekas dēļ Rīgā izcēlās pat plūdi. Sabiedrībā trūkst izpratnes meliorācijas jautājumos. Par to liecina politiķu diskusijas ekonomiskās lejupslīdes laikā, kad tika pausta ideja pārtraukt valsts finansējumu polderiem. It kā no tiem būtu labums vienīgi zemes īpašniekiem, kam tos vajadzētu arī uzturēt. Patiesībā polderi daudzviet pasargā no applūšanas gan ceļus, gan dzelzceļus un apdzīvotas vietas. Ilze Kokmane, Valgundes pagasta zemes ierīkotājaSituācija meliorācijā ir drausmīga. Pēdējos divdesmit gadus mūsu pusē meliorācijas sistēmām reti kurš ir roku pielicis. Grāvji laukos ir aizauguši, drenas arī. Vienam no zemes īpašniekiem būtu līdzekļi to tīrīšanai, bet pieciem citiem to trūkst. Valsts subsīdijas zemniekiem ir par mazu, lai varētu sekmīgi konkurēt ar vecajām Eiropas valstīm un vēl atlicināt līdzekļus meliorācijai. Mūsu pagastā tikai zemnieku saimniecība «Strautnieki», kura iegādājusies ekskavatoru, tā īsti rūpējas par savas zemes meliorēšanu. Pagastā atrodas pieci polderi. Astoņdesmitajos gados būvētais Gātupes polderis palicis pusratā – dambji ir, bet sūkņus stacijas nav. Dabiskā ūdens noplūde nosprostota, zeme pārpurvojusies. Citviet cieš arī apdzīvotās vietas. Šopavasar saņēmām kolektīvu sūdzību no Tīreļu ciema iedzīvotājiem par to, ka, nenotekot ūdenim, slīkst māju pagrabi, dārzi, kapsēta. Novada administrācija bezspēcībā plāta rokas. Tur gan tagad ir pieņemts meliorācijas speciālists, taču meliorācijas sistēmu uzturēšanai nav līdzekļu. Būtu jāveic liela mēroga kompleksi darbi. Padomju laikos, kad būvēja meliorācijas sistēmas, bieži vien vietējo iedzīvotāju viedokli neņēma vērā. Taču tagad mums saka: «Tā ir jūsu problēma, tieciet paši galā!».
