«Trīs nedēļas ar Dreifu bijām trenējušies,» teic Latvijas Jaunatnes olimpiādes bronzas medaļas ieguvēja jātnieku sportā, konkūrā, Inta Vēja. Sudraba medaļniece iejādē Monta Kļaviņa nosauc pat vēl īsāku laika sprīdi. Tomēr tālākajā sarunā atklājas, ka panākums patiesībā kopā ar trenerēm kaldināts vairāku gadu garumā.
Izrādās – abas Jelgavas novada komandas meitenes, tāpat kā liela daļa citu vairāk nekā divdesmit konkurentu, startējušas ar pieredzējušāku jātnieku skolotiem zirgiem. «Tā arī jauniešu sportā vajadzētu būt, ka sākumā zirgs ir skolotājs un tikai pēc tam jātnieks,» teic Intas trenere zirgaudzētavā «Princis» Līga Pētersone.«Katrs zirgs ir ar savu raksturu»Tā secinājusi Dobeles Valsts ģimnāzijas vienpadsmitklasniece Inta, kurai jātnieku sportā būs jau septītais gads. Mācību laikā uz treniņiem Cenu pagastā meitenei sanāk atbraukt vien nedēļas nogalēs, bet vasaras brīvlaikā viņa pie zirgiem esot katru dienu.«Pirmajā treniņu nedēļā pirms olimpiādes ar Dreifu saradām itin labi. Arī pārbaudes sacensībās bija labi rezultāti, bet tad laikam es sāku prasīt vēl labākus, un viņš tā arī pateica – darīs, kā pats grib, un man arī tur jāpaliek,» acīmredzot pašiem vien saprotamo «sarunu» atstāsta Inta. Kad vienā no olimpiādes četriem maršrutiem abi izcīnījuši pirmo vietu, Dreifs bijis ļoti lepns. Bet citā brīdī par nogāztu pārliktni – manāmi neapmierināts.Zirgam nevar pavēlēt«Zirgu nevar piespiest, ar viņu var tikai sarunāt, un tas patiesībā ir pats interesantākais,» teic jaunā jātniece. Trenere Līga savukārt piebilst, ka ar «sarunāšanu» zirgu tomēr jāprot novest līdz paklausībai un, kas vissvarīgākais, – arī dažas minūtes garajā sacensību trasē šī saruna ne uz mirkli nedrīkst pārtrūkt. Kā jau zirgaudzētavā, kur dzīvniekus trenē pārdošanai, Intai nācies darboties ar vairākiem zirgiem. Uz jautājumu, vai gribētos kādreiz arī pašai savu, viņa pirmajā brīdī atbild «jā», bet tad padomājusi piebilst, ka tādu vienu savējo noteikti par daudz izlutinātu, tāpēc labi ir arī tā kā tagad.Svarīgākais – pacietībaTieši lēkšanas apguvei veltītas divas dienas nedēļā, pārējā laikā ar zirgu jādodas īsākās un garākās pastaigās, vingrinot elpošanu, izturību, stiprinot nervu sistēmu un skolojot pacietību, kas tikpat nepieciešama arī jātniekam.«Esmu mēģinājusi arī iejādi, mazo shēmiņu jaunzirgu sacensībās ar vienu ķēvi iziet – nav viegli,» saruna ar Intu noslēdzas ar secinājumu, ka viņai labāk tīk azartiskākais konkūrs. Bet turpat netālu zirgaudzētavā «Reiteri» sastaptā Monta ir citās domās: «Man vienlīdz patīk gan konkūrs, gan iejāde.»Tā, gan lecot, gan «dejojot», topošā friziere, Amatu vidusskolas audzēkne Monta kopā ar zirgiem ir jau devīto gadu. «Iepriekš sacensībās vairāk startēju konkūrā, bet kopš pagājušajā gadā nacionālajā čempionātā izcīnīju trešo vietu iejādē, esmu pievērsusies tai,» atklāj jātniece. Trenere Sanita Dombrovska piekrīt, ka šis virziens prasa vairāk pacietības, taču meitenei tās, viņasprāt, netrūkst. Šodien Kleistos notiks cīņas par šāgada Nacionālā čempionāta medaļām, un junioru konkurencē tajās iesaistīsies arī Monta ar Kaldanu.
