Latvijas kapsētas vienmēr ir saistījušas ar savu izskatu. Par piemiņu liecina vairāk vai mazāk sakoptas tuvinieku kapavietas.
Sak, zemīte ļaunu dara, –
Zeme dara visu labu:
Zeme deva ēsti, dzerti,
Glabā manu augumiņu.
Latvijas kapsētas vienmēr ir saistījušas ar savu izskatu. Par piemiņu liecina vairāk vai mazāk sakoptas tuvinieku kapavietas.
Ar kapiem ir saistītas vairākas tradīcijas. Vēl joprojām daudzviet Latvijā kapusvētki ir viens no nozīmīgākajiem vasaras notikumiem. Mirušo piemiņas dienā rudens mijkrēslī kapsētas var pamanīt pēc aizdegto svecīšu simtiem. Par savu goda lietu uzskatām sakārtotas tuvinieku atdusas vietas, īpaši pirms šiem svētkiem.
Mūžības dārzi no parastajiem apstādījumiem atšķiras ar noskaņu, plānojumu un augu izvēli.
Atsevišķa kapavieta vai dzimtas kapi ir dažus kvadrātmetrus liela apstādījumu vienība, tāpēc tās plānojumam jābūt pārdomātam. Pirms augu stādīšanas jātiek skaidrībā, cik bieži būs iespēja kapu sakopt un kādus augus var atļauties stādīt.
Kapu kopiņas apkopšana pēc bērēm
Ja bēres ir ziemā, pavasarī apmēram pusotra mēneša jānogaida pēc zemes atkušanas. Tikpat ilgam laikam jāpaiet, ja bēres ir vasarā. Pēc dabiskās apbedījuma nosēšanās, to vēl speciāli noblietē un veido iecerēto kopiņu. Līdz tam, lai labāk izskatās, kopiņu var apklāt ar priežu, egļu, tūju, ozolu un citu koku zariem.
Pavasara darbi
Pavasarī pirms augu attīstības sākuma jānovērtē kopiņas vieta. ja zeme nosēdusies, jāatjauno tās līmenis.
Mēslo visus kapu apstādījumu augus. Piemērotākais ir komposts.
Jāapgriež dzīvžogi. Ja krūmi ir vecāki par desmit gadiem, tos atjauno, apgriež, atstājot 10 līdz 15 cm augstus celmiņus. Zemāk griezt nevajadzētu, jo tad krūmi var aiziet bojā.
Ziedošajiem krūmiem izgriež vecos dzinumus.
Sakopj kapu zīmes, apmales un kapu solus.
Kopiņas izveidošana
Latvijā kapu kopiņas parasti veido taisnstūra formā. Ja kapavietā ir vairāki apbedījumi, var izveidot vienu simbolisku lielāku kopiņu. Kapavietu laukumu ģimenes kapiem paredz 2,1 – 2,5 x 0,75 –1,2 merus x vietu skaits, vienvietīgām kapavietām – 2,1 – 2,5 x 1,5 metrus.
Kapavietu un pašu apbedījumu iezīmē ar apmalēm. Tās var būt no dažādiem materiāliem. Vislētākais apmaļu materiāls ir betons. Darbnīcās tās var iegādāties jau izlietas gatavas. Ja apmali saliek no atsevišķām daļām, tām jābūt labi saskaņotām un nostiprinātām. Vēlams šo darbu uzticēt meistaram.
Ja tiks uzstādīts kapakmens, apmalēm jābūt no tāda paša materiāla.
Iespējams, ka apmale nav ieplānota. Tad lielāka nozīme būs kopiņu akcentējošiem augiem. Ar tiem kapu iezīmē, norobežo un izceļ.
Kapu kopiņām nevajadzētu būt par 10 cm augstākām nekā kopējā kapavieta. Augstākas kopiņas neizskatās dabiski: augsne ātrāk izžūst un iestādītie augi rūpīgāk jākopj. Bieži vien stādījums uz kapa ir vienīgā augu rota kapavietā.
Lai arī kādus augus stāda, kapiņam jāuzber 15 līdz 20 cm bieza auglīgas zemes kārta. Tas ir īpaši svarīgi arī tāpēc, ka bieži Latvijas kapsētas ir iekārtotas nedaudz augstākā vietā ar smilšainām augsnēm. Jau tautasdziesmās ir stāstīts par kapu kalniņu.
Kapavietas apmalei vēlams būt saskaņotai ar kapa apmali. Ja stāda dzīvžogu, norobežojošās apmales var nebūt.
Kapavietas bez kapu kopiņām
Parasti ap zaļu kapu kopiņu veido baltu smilšu vai grants klājumu, kuru atjauno un uzirdina nogrābjot. Var izmantot arī akmens šķembu vai oļu segumu. Taču to iespējams aizstāt ar zaļajiem augiem. Tie var būt zāliena aizvietotāji un arī savvaļas augi, piemēram, viršaugi. Augi jāizvēlas atbilstoši kapavietas vides apstākļiem. Vislabāk stādīt tādas sedzējaugu formas, kas augot plešas, aizņemot brīvo vietu, piemēram, horizontālās klintenes, efejas, kapmirtes. Kapavietu var aizaudzēt pakāpeniski, papildinot ar auglīgu augsni un stādot jaunus augus.
Nobirušās lapiņas, skujas vienlaidu klājumā palīdz saglabāt mitrumu un satrūdot veido zemsedzi – barību augiem.
Ja ap kopiņu ir zaļo augu klājiens, tad to var veidot kā zemu vienlaidu plāksni no akmens – smilšakmens, granīta u.c.
Kapavietas galvenais akcents
Pēdējos gados pēc masveidā liktajiem betona pieminekļiem krusts Latvijas kapsētās atgūst savu nozīmi. Līdzās balti krāsotajiem arvien biežāk redzami dabiska koka krusti un latviešu etnogrāfijas tradīcijās veidotas kapa zīmes. Tām parasti ir trīsstūra vai nošķelta trīsstūra forma, un tajās saskatāmas senās latviešu zīmes – Dieva krusts, Dieva pajumte un Māras – Dzīvības un Nāves mātes zīme. Koka kapa zīmē parasti iegrebj aizgājēja vārdu un dzīves gada skaitļus. Koka kapu plāksnes vislabāk darināt no cietajiem lapukokiem – ošiem, ozoliem.
Pieminekļa vietā var novietot laukakmeni no dzimto māju zemes, tajā iekaļ īsu uzrakstu.
Soliņš
Bieži kapavietā novieto solu. Tam ir funkcionāla nozīme. Tāpēc nevajadzētu to uzskatīt par obligātu kapavietas sastāvdaļu.
Soli parasti ir no krāsota koka, metāla vai akmens. Materiālu vēlams saskaņot ar pārējiem kapavietas elementu materiāliem. Soliņa formai jābūt vienkāršai un atturīgai.
Augi kapavietā
Katrai kapavietai izvēlas piemērotus augus, kas labi panes augšanas apstākļus – nabadzīgu, smilšainu zemi, noēnojumu un blakus augošo koku sakņu sistēmu. Svarīgi ir arī tas, cik bieži būs iespējams kapu apkopt – atvest auglīgu augsni, laistīt, cirpt un ravēt.
Augu izvēlei jābūt pieticīgai, bet izvēlētajiem augiem jāzied dažādos laika periodos. Veidojot augu grupas, zemākie būs priekšplānā, augstākie – tālāk.
Daļa sausumizturīgo augu varēs iztikt bez papildu laistīšanas, bet karstās, sausās vasarās tie tomēr būtu jālaista. Viengadīgās puķes laista regulāri. Jo augs iestādīts nepiemērotākos apstākļos, jo rūpīgāka kopšana tam vajadzīga.
Latvijas kapsētās kapavietā ar augiem izceļ kapa kopiņu, dzīvžogu un atsevišķi augošu nelielu koku vai krūmu grupu.
Kamēr kapavieta vēl nav līdz galam izveidota, galvenais akcents ir kopiņa. Tās parasti apstāda ar sedzējaugiem. Ar tiem var stādīt arī kapavietas slīpajā nogāzē vai iekārtot atsevišķas šo augu grupas. Labi ieaugušies sedzējaugi veido blīvu, zemu, zaļu vai sarkanīgu «paklāju» un saglabā savu dekoratīvo izskatu vienalga vai tie zied, vai ne.
Latvijas kapsētās visbiežāk stāda kapmirtes, klintenes, efejas, saulrieteņus, mārsilu u.c.
Tomēr sedzējaugu izvēle ir plašāka un izskats daudzveidīgāks. Par sedzējaugiem var izmantot arī vīteņaugus (efejas), ziemcietes (akmeņlauzītes, kumeļpēdas, laimiņus, mārsilus) un viengadīgās vasaras puķes (atraitnītes, begonijas, samtenes, krustaines). Kapavietu nogāžu nosegšanai var izmantot dažas kadiķu sugas, mežvīnu.
Daudzgadīgo sedzējaugu kopšana parasti ir minimāla, jo to lielākā daļa ir pieticīgi savvaļas augi.
Ziemcietes stāda pavasarī vai agrā rudenī. Pirms stādīšanas augsni papildina vai apmaina pret jaunu, trūdvielām bagātu. Vēlā rudenī ziemciešu stādījumam uzber 2 līdz 5 cm biezu komposta kārtu, kas ziemā kalpos par mulču, bet pavasarī par mēslojumu. Bez pārstādīšanas augus vienā vietā var audzēt atkarībā no augšanas intensitātes. Parasti tie jāpārstāda pēc 4 līdz 6 gadiem. To dara, ja augi ir sablīvējušies un sāk parādīties brūni laukumi, piemēram, akmeņlauzītēm.
Ziemcietēm laikus jānogriež noziedējušie ziedi un rudenī pēc nosalšanas arī stublāji.
Kapsētās iederīgas arī viengadīgās un divgadīgās vasaras puķes, kuras ir dārgākas un prasa vairāk darba nekā ziemcietes. Toties šīs puķes krāšņāk zied un gandrīz katru gadu var izvēlēties citu kapa rotu. Vasaras puķu stādījumi katru sezonu jāatjauno – jāiegādājas vai jāizaudzē stādi. Augi regulāri jālaista.
Vasaras stādījumiem parasti izvēlas leduspuķes, kamolbegonijas, samtenes, atraitnītes un citas nelielas puķītes. Tām visām ir vajadzīga trūdvielām bagāta augsne un saulaina vieta, jo ēnā šīs puķes izstīdzē un vāji zied.
No vasaras puķēm pirmās, vēl pirms pavasara salnām, stāda atraitnītes. Tās bagātīgi un regulāri laista, īpaši ziedēšanas laikā. Pārējās vasaras puķes stāda tad, kad salnas ir beigušās.
Atsevišķā sedzējaugu grupā izceļ zālienaugus. Ar zālienu var nosegt kapa kopiņu vai visu pārējo kapavietas platību. Tas jāapkopj vismaz vienu reizi nedēļā. Ja tik regulāru kopšanu nevar nodrošināt, to labāk neierīkot.
Zālienaugi ir graudzāles – auzenes, airenes un skarenes. Graudzāles sēj, sākot no aprīļa beigām līdz maija vidum vai no jūnija vidus līdz septembrim. Sēšanai nav ieteicams laiks, kad noziedējušas pienenes, to sēklas labi krīt brīvā, apstrādātā augsnē.
Kapavietu bieži ierobežo ar dzīvžogu. Tas ir atdusas vietas kompozīcijas vienotājs. Dzīvžogam galvenokārt izmanto krūmus, dažreiz arī kokus un lakstaugus. Dzīvžogi mēdz būt cērpami vai brīvi augoši. Ja dzīvžogu stāda visapkārt kapavietai, tam nevajadzētu pārsniegt 40 līdz 50 cm augstumu.
Cērpamajiem dzīvžogiem visbiežāk izmanto vēreni, parasto ligustru un spožo klinteni. Brīvi augošam dzīvžogam stāda krūmus (spirejas, čužas), ziemcietes ar blīvu ceru (zeltslotiņas, astilbes) vai dažus viengadīgus augus, piemēram, kohijas.
