1997. gada 27. maijā Jelgavas pilsētas un rajona policijas pārvaldē tika ierosināta krimināllieta pēc Latvijas Republikas kriminālkodeksa 106. panta nozieguma pazīmēm.
1997. gada 27. maijā Jelgavas pilsētas un rajona policijas pārvaldē tika ierosināta krimināllieta pēc Latvijas Republikas kriminālkodeksa 106. panta nozieguma pazīmēm. Pirmstiesas izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka Aleksandrs Ņikitins ar nodomu, tas ir, tīšām, nodarīja vidēja smaguma miesas bojājumus, kas izraisījuši ilgstošus veselības traucējumus.
Tiesas sēde notika šā gada martā. Tik ilgs lietas izskatīšanas laiks pagāja tādēļ, ka vainīgais savu vainu neatzina, reizēm viņš un liecinieki uz sēdēm neieradās, tās tika atliktas dažādu iemeslu dēļ.
Izskatot lietas materiālus, tiesa konstatēja, ka 1997. gada 16. maijā ap pulksten 22 Uldis Kijonoks kopā ar paziņu Edgaru Čulku un sievu Daigu Petrovu brauca no Dobeles rajona uz Jelgavu caur Līvbērzes pagastu un nolēma pa ceļam kafejnīcā «Liepas» nopirkt cigaretes. Pirms tam U.Kijonoks un E.Čulka bija remontējuši siltumnīcu un lietojuši alkoholiskos dzērienus. Kā vēlāk abi tiesas sēdē liecināja, izdzēruši trīs četras pudeles alus katrs.
Kafejnīcā «Liepas» abi uzvedušies skaļi un nepiedienīgi. Telpā tobrīd atradušies arī divi apsardzes darbinieki – Aleksandrs Ņikitins un Jurijs Iļjukovičs. Viņi piegājuši jauniešiem un lūguši atstāt zāli. Tā kā tie nav piekāpušies, apsardzes darbinieki viņus no kafejnīcas izveduši un izgrūduši pa durvīm. Abi jaunieši mēģinājuši vēlreiz ieiet kafejnīcā, taču atkal no turienes izgrūsti.
Apmēram 15 metru no kafejnīcas durvīm automašīnā sēdēja U.Kijonoka sieva Daiga Petrova. viņa alkoholiskos dzērienus todien nelietoja, jo vadīja automašīnu.
Kā noskaidrojās tiesas sēdē, D.Petrova redzējusi, kā viņas vīru U.Kijonoku un viņa paziņu E.Čulku divas reizes izgrūž pa kafejnīcas durvīm. Viņa redzējusi arī to, ka A.Ņikitins vispirms ar dūri iesit E.Čulkam pa seju un galvu, pēc tam – arī uz automašīnu ejošajam U.Kijonokam.
E.Čulka no notikuma vietas aizbēdzis. U.Kijonokam, pieceļoties pēc sitiena, bijusi sadauzīta piere, tecējušas asinis. U.Kijonoks turpinājis iet uz automašīnu, taču viņu panācis A.Ņikitins un ar spēku septiņas reizes spēris pa galvu un citām ķermeņa vietām, nodarot U.Kijonokam viegla un vidēja rakstura miesas (divās vietās bija pārlauzts apakšžoklis).
A.Ņikitins savu vainu tiesā neatzina, jo neesot sitis un pat neesot izgājis ārā no kafejnīcas. Taču no citas firmas izsauktā apsardze un policijas darbinieki notikuma vietā noskaidroja, ka sitis ir A.Ņikitins.
Te es gribu atkāpties no lietas materiāliem.
Savā 15 gadu piesēdētāja praksē esmu piedalījies daudzās krimināllietās un ne mazums reižu savā priekšā redzējis apsūdzētos, kuri tēlo nevainīgos. Šajā gadījumā satriecoši nežēlīga bija oficiālas iestādes amatpersonu rīcība. Viņi piekāva jauniešus, un vienam no viņiem uz visu mūžu ir izkropļota seja. Turklāt sitēji bija vairāki. Arī kafejnīcas saimnieks tika nopratināts tiesas sēdē, taču viņa liecības bija personisko interešu motivētas, jo viņš bija noslēdzis individuālos līgumus gan ar A.Ņikitinu un J.Iļjukoviču, gan arī ar apsardzes darbiniekiem no citas firmas.
Turpinot iztirzāt lietas materiālus, varu pateikt, ka policijas darbinieki rīkojās operatīvi un policijas pārvaldē cietušajam sniedza medicīnisko palīdzību, izsauca «ātros», kas aizveda cietušo uz slimnīcu. Tajā U.Kijonoks pavadīja desmit dienu. Pēc tam viņš ārstējās Rīgā, stomatoloģijas institūtā.
Saskaņā ar tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdzienu U.Kijonokam nodarīti vidēji smagi miesas bojājumi, bet E.Čulkam – viegli. Par cietušā U.Kijonoka ārstēšanu Jelgavas slimnīcā «Viduslatvijas slimokase» iesniedza tiesā civilprasību par 75,10 latu piedzņu no vainīgā. Savukārt U.Kijonoks tiesai prasīja no vainīgā piedzīt ārstēšanai iztērēto personīgo naudu – 238, 25 latus.
Ar liecinieku liecībām un lietas materiāliem A.Ņikitina vaina tika pierādīta viņam inkriminētā lietā. Darba devējs apsūdzēto raksturoja pozitīvi, viņa apgādībā ir mazgadīgs bērns, agrāk A.Ņikitins nav sodīts. Viņš nav arī uzskaitē ne psihoneiroloģiskajā, ne narkoloģiskajā dispanserā.Tāpēc tiesa uzskatīja, ka tiesājamā pāraudzināšanai un labošanai jāpiemēro sods, kas nav saistīts ar reālu brīvības atņemšanu.
Un tā, Aleksandrs Ņikitins tika atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā pēc Latvijas Republikas KK 106. panta 1. daļas un sodīts pēc tā ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu. Piemērojot Latvijas KK 42. pantu, A.Ņikitinam šo sodu noteica nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem.
Tiesa atzina, ka no A.Ņikitina par labu cietušajam Uldim Kijonokam jāpiedzen Ls 238, 25 un par labu bezpeļņas organizācijai SIA «Viduslatvijas slimokase» – Ls 75,10.
