Vircavas vidusskolas Lielvircavas filiāle gatavojas absolventu un bijušo darbinieku salidojumam
Mazās Lielvircavas skoliņas, kas mīlīgi iekārtojusies sānos vairāk nekā 200 gadus vecajai muižai, pagalmā starp rozēm un lauvmutītēm zib skolas saimnieka un darbinieku soļi, kaut jūlijs tradicionāli ir atvaļinājumu laiks. Tiek remontēts, kārtots un gādāts, lai pavisam drīz – 22. jūlijā – pienācīgi sagaidītu 170 gadu jubileju, kopš Lielvircavā sākta bērnu skološana.«Iepriekšējais salidojums notika pirms pieciem gadiem, bet līdz tam bija 20 gadu pauze. Direktore Ineta Ozoliņa 2006. gadā nosprieda, ka beidzot vajag sanākt kopā, jo kas to zina, kā dzīvē būs tālāk. Sākās taču neziņas pilns laiks, vai skola turpinās pastāvēt. Tā šo tradīciju turpinām,» stāsta izglītības iestādes, kas pēc reformas pārtapusi Vircavas vidusskolas filiālē, vadītāja Valda Dzene. Strādā dienām un naktīmLai restaurētu noskaņu, kāda bijusi vairumam Lielvircavas pamatskolas absolventu, svinības šoreiz notiks senās muižas ēkā. Tur līdz 1991. gadam, kad skola pārcēlās uz jauno piebūvi, notika mācības un risinājās dažādi ārpusstundu pasākumi. Bijušos skolēnus, pedagogus un skolas darbiniekus sagaidīs Muižkungs un Baltā dāma. Klātesošie varēs novērtēt skolēnu, absolventu un bijušo pedagogu priekšnesumus. Tāpat zāles jauno veidolu – skatuvi, apgaismojumu, aizkarus – un citas sakārtotas telpas muižā, kas tiek speciāli postas salidojumam. Par to īpaša pateicība pienākas skolas saimniekam Laurim Rudzītim, kas te darbojas dienām un naktīm, kā arī simts latu stipendijas programmas dalībniekiem, skolas tehniskajiem darbiniekiem un pagasta pārvaldei, teic V.Dzene.«Teiksim paldies arī bijušajiem skolas direktoriem, jo katrs devis savu pienesumu. Piemēram, Elga Kukurīte daudz panāca ar savu pedantismu un kārtības apziņu. Ainārs Sviklis 90. gadu sākumā, kad arī bija jautājums par skolas pastāvēšanu, ne vien skolu noturēja, bet arī riskēja un atvēra internātu. Savukārt Ineta Ozoliņa turpināja iesākto un ļoti daudz strādāja skolas labiekārtošanā,» min filiāles vadītāja.Vajadzētu atjaunot internātuLielvircavas pamatskola vienmēr bijusi skaitliski neliela, tāpēc neērta sistēmai. Taču ļoti nepieciešama, jo ne visi bērni spēj iekļauties, kā arī finansiāli atļauties lielās pilsētas skolas, pārliecināta V.Dzene. Arī viņa absolvējusi Lielvircavas pamatskolu. «Manā laikā klasēs bija septiņi, astoņi, divpadsmit skolēni. Nedaudz vairāk audzēkņu bija, kad skolā atvēra krievu plūsmu un veda mācīties Oglaines bērnus. Patlaban kopā ar pirmsskolu esam ap simtu,» stāsta Valda. Vadītāja vēl joprojām nejūt pilnīgu drošību par skolas pastāvēšanu, kaut arī pēc pēdējā satricinājuma, kad skola pārtapa par Vircavas vidusskolas filiāli un pārgāja uz 1. – 5. klašu izglītību, pagājuši divi gadi un neapmierinātie vecāki un bērni samierinājušies. «Līdz pašvaldību vēlēšanām varbūt būs miers, bet pēc tam nezinu,» viņa teic, atzīstot, ka nemitīgi jādomā un jārosās, lai skolu noturētu. Tamdēļ arī izglītības iestāde atvērusi durvis pašiem mazākajiem lielvircavniekiem, kuri te mīļu pirmsskolas skolotāju gādībā var uzturēties no divu gadu vecuma. Plānots, ka nākamajā mācību gadā pirmsskolas grupa strādās no pulksten 8 līdz 18. Tāpat skolā cenšas īpašu uzmanību pievērst bērniem ar mācīšanās grūtībām un īpašām vajadzībām. Licencēta korekcijas programma, kurā skolēni, pamatojoties uz vecāku iesniegumu, individuāli apgūst latviešu valodu un matemātiku. «Patlaban mums vajadzīgs logopēds sākumskolas skolotājs, kurš varētu mācīt arī latviešu valodu un būtu gatavs strādāt ar īpašiem bērniem,» teic V.Dzene. Viņa uzskata, ka vajadzētu atjaunot arī internātu, kas palīdzētu risināt daudzas sociālās problēmas ne tikai Platones pagastā, bet visā Jelgavas novadā. «Bieži vien gadās, ka bērni ierodas skolā neēduši, nemazgāti, ar kukaiņiem. Liekam viņus dušā, sameklējam tīras drēbes. Taču bērni ir bērni, un mēs viņus nešķirojam. Esam kā viena liela un draudzīga ģimene,» raksturo V.Dzene. AtmiņasInta Dimpere, «Swedbank» filiāles vadītāja Rīgā, 1965. gada absolventeTajā laikā bija aktīva sabiedriskā un sporta dzīve. Pētera Mihailova vadībā braucām pat uz republikas sacensībām, kas cēla pašapziņu. Skolotāji mācīja domāt brīvi un uz lietām skatīties plašāk. Īpaši mīļas atmiņas saistās ar ģeogrāfijas skolotāju Lailu Avenīti, kas saprata bērnus un izcēlās ar lielu cilvēcību. Viņa prata atbruņot lielākos blēņdarus. Matemātikas un ķīmijas skolotājs Ilmārs Lapa nevis uzspieda zināšanas, bet mācēja ieinteresēt tās apgūt. Savukārt sākumskolas skolotāja Velta Gintere iedrošināja uzstāties publikas priekšā – dziedāt, spēlēt teātri un deklamēt dzejoļus. Tas ļoti noderēja, turpinot izglītību un dzīvē kopumā.Aldis Gelažis, zemnieku saimniecības «Mazļāveikas» īpašnieks, 1988. gada absolventsSkolas laiku atceros ar ļoti pozitīvām izjūtām, kaut tikai pēc gadiem, kad pašam jau ap četrdesmit un pieder savs uzņēmums, tā īsti apzinies, kāpēc vajadzēja mācīties to Pitagora teorēmu. Tajā laikā, kā jau daudziem jauniešiem, šķita – ko tie skolotāji grib no mums! Lielu pateicību gribu teikt klases audzinātājai Elgai Kukurītei, kas iemācīja mīlēt dzimteni un darbu, Lailai Avenītei, Irēnai Cukerei un citiem, manuprāt, izciliem pedagogiem. Lielvircavas pamatskola Lielvircavā pirmā skola tiek atvērta 1841. gadā. 1924. gadā skolu pārceļ uz Lielvircavas pili. Tajā mācās 50 skolēnu. 1991. gadā tiek pabeigta pamatskolas piebūve. Mācības notiek jaunajā ēkā. No 2009. gada 1. septembra skola pārtop par Vircavas vidusskolas Lielvircavas filiāli. 2010./2011. mācību gadā filiālē zinības apguva 78 skolēni no 1. līdz 5. klasei un 25 pirmsskolēni, strādāja desmit pedagogu, divas pirmsskolas skolotājas, divi skolotāju palīgi un astoņi tehniskie darbinieki. Skolā darbojas teātra pulciņš, tautisko deju kolektīvs, ansamblis, lietišķās mākslas , kā arī sporta pulciņš.
