Zāļu receptes ir jāizraksta diplomētam ārstam, govis jāslauc zinošam lopkopējam, savukārt tiem, kas veido valsts vai pašvaldības publisko tēlu, vajadzētu diezgan labi pārzināt vēsturi un politiku. Tādas domas nāk prātā, Jelgavas pašvaldības oficiālā izdevuma interneta portālā lasot ziņu par to, ka patlaban Latvijas vēstnieks Krievijā Edgars Skuja kopā ar pilsētas mēru Andri Rāviņu viesojas Jelgavai draudzīgajā Magadanā netālu no Klusā okeāna Kolimas upes krastiem. Kā starp citu labskanībai arī pieminēts, ka pilsētu esot dibinājuši un uzcēluši latvieši – Kārlis Lukss un Eduards Bērziņš. Uz pašvaldības tiražētās, paviegli pozitīvās informācijas fona dažam lasītājam varētu likties, ka E.Bērzinš un K.Lukss vēsturē iegājuši kā vareni uzņēmēji, kuri sekmēja vesela Krievija apgabala attīstību. Taču patiesība ir cita. Abi mūsu tautieši bija augsta ranga čekisti, kas Eirāzijas kontinenta tālākajā malā lika pamatus baigai ieslodzījuma vietu sistēmai, ko vēlāk vēlāk nosauca par Berlagu (no krievu valodas to tulko kā saīsinājumu nosaukumam «beztermiņa režīma nometnes»). Trīsdesmitajos gados, kad Magadanā darbojās Bērziņš ar Luksu, turp izveda lielākoties krievus un – ukraiņus. Pēc Baltijas valstu okupācijas turp uz neatgriešanos aizsūtīja arī simtiem latviešu, lietuviešu un igauņu, kuru vairākums, nomocīti skarbajos dabas apstākļos, badā un necilvēcīgajā darbā, gāja bojā. No tiem, kuri izdzīvoja, daļa atbrauca mājās. Daļa palika turpat, un viņu pēcteči ir nodibinājuši biedrību «Kolima- Baltija». Diezgan trūcīgas ir ziņas par latviešu čekistiem Bērziņu un Luksu. Vecais jelgavnieks Oļģerts Sabulis, kurš par piedalīšanos pretošanās kustībā Kolimas zelta raktuvēs novergoja sešus jaunības gadus, stāsta – vietējiem Bērziņš atmiņās palicis kā liberāls, gudrs vīrs, ko čeka nošāva 1938. gadā. Taču mums pieminamo Magadanā ir daudz, daudz vairāk.
