«Par tādu naudu es katru rītu brokastīs varētu ēst lašmaizītes,» tā vides sargiem reiz pukojies kāds maluzvejnieks, kam par dažām lomā paturētām zemmēra vimbām nācās šķirties no vairākiem simtiem latu. Likums pret «maliķiem» ir gandrīz tikpat bargs kā pret dzērājšoferiem – ja inspektors zivju bendi pieķer, sods mērāms simtos latu. Tomēr 60 latu par pārkāpumu vien un no 50 latiem par katru nelikumīgi paturēto zivi nav nekāds biedinājums tiem, kas gadu no gada zibošām acīm ķeras pie vairāk nekā divām bada pātagām, lomā cenšas noslēpt pārāk mazas vai pārāk daudz zivis, kā arī nepaguruši meistaro vai pērk tīklus un bagarē mazās upītes. Sevišķi traks ir pavasaris, kad Lielupē sākas vimbu migrēšanas laiks – apdullušas no nārsta priekiem, spožās lidotājas kāri tver katru to priekšā pamesto ēsmu, kļūstot par upuriem tikpat kārajiem copmaņiem. Viņi ļoti labi zina, ka somā var paturēt tikai piecas, bet mirklī, kad cope sāk iet no rokas, kā adrenalīna pārņemti azartspēļu atkarīgie met iekšā atkal un atkal. Arī tagad, kad upju ūdeņi kļuvuši sekli un noauguši zālēm kā deķis, vai katrai mazākajai upelei pāri novilkts tīkls. Ja jau gribētu uz Jāņiem tikt pie kāda līņa un nokūpināt svinību galdam, dikti iebilst nevarētu, saka inspektori, bet vienlaikus atzīst – maluzvejniecība daudziem ir kā šūpulī ielikts dzinulis, kas ik vakaru tumsas aizsegā atkal un atkal liek doties pretī likumam. Līdz ar paaudžu maiņu lēnām gan mainās arī tikumi un «maliķu» kļūstot mazāk. Turklāt daudzi makšķernieki saprot, ka izbagarētas upes var atstāt bez loma jau pavisam drīzā nākotnē, tāpēc ne tikai samierinās ar godīgu makšķerēšanu krastā, bet arī ziņo inspektoriem, pamanījuši nelikumības. Ja copmaņu kultūru nevar uzlabot ar drastiskiem sodiem, vai jāgaida laiki, kad līdzīgi kā attīstītajās valstīs vairums upju un ezeru būs tiktāl izsmelti, ka makšķerēt varēs tikai retajā vietā, turklāt pērkot dārgas licences?
