Notikusi divu automašīnu sadursme. «Stāstiet, kā tas gadījās,» ceļu policists uzrunā vienu no iesaistītajiem vadītājiem. «Nu, biju jau gandrīz krustojumā, kad viņš taisīja kreiso pagriezienu. «Es paspēšu, es paspēšu!» – varēja redzēt viņa acīs, un tad es izlēmu – nē, šoreiz tu nepaspēsi vis!»Tas no policijas anekdošu repertuāra, bet, kas zina, varbūt līdzīgs acu duelis norisinājies arī pirms pāris nedēļām Pasta un Sudrabu Edžus ielas krustojumā, kur par notikumu liecināja manītās sīkās autostiklu stiklu drumslas.Protams, kur vien ceļi krustojas, tur vislielākās iespējas arī satiksmes dalībnieku atšķirīgo vajadzību sadursmei, tāpēc visdrošāk, ja tās regulē nevis acu skata, bet luksofora zibšņi. Ja zaļais – min, ja sarkanais – stāvi, citā virzienā braucošais paliek drošā attālumā, un miers mājās. Ja nu vienīgi gājēji dažā pagriezienā uz pārejas velkas kā pastaigā, tad gan, lai nesanāktu kā anekdotē, labāk pavērst acis uz brīdi sāņus, kā acīmredzot temperamentīgākie arī iemanījušies.«Mācībniekam» gan laikam nav tādu problēmu – šīs mašīnas ar braukšanas instruktoru salonā pie gājēju pārejas vienmēr lēnīgi apstājas un pacietīgi gaida. Bet tiem, kam ar emocijām jātiek galā bez kontrolieriem un padomdevējiem, Raiņa ielas remonts ar dzelteni mirgojošo signālu ierastā regulētāja vietā, šķiet, pavēris vēl nebijušas psiholoģiskā treniņa iespējas. Redz, kur gājējs pie pārejas. Liks soli uz tās vai vēl stāvēs. Nevar zināt. Varbūt labāk pagaidīšu. Nē, noteikti pagaidīšu. Pamāšu ar roku. Lūdzu, ej! Nu ej taču vienreiz! Citādi nākamreiz es paspēšu pirmais! Viņš vēl te man pateicībā smaidīs! Nu labi, es jau arī neko sliktu…
