Mūsu gadsimtu dēvē par tehnikas laikmetu, bet XXI gadsimtu – par psiholoģijas ēru.
Cilvēkam vislabākais – dzīvot tā, lai tas pēc iespējas vairāk būtu labā omā
un pēc iespējas mazāk bēdātos. Tas panākams tikai tad,
ja viņš savus priekus nemeklē gaistošās lietās.
(Dēmokrits)
Mūsu gadsimtu dēvē par tehnikas laikmetu, bet XXI gadsimtu – par psiholoģijas ēru. Par to liecina tas, ka interese par psiholoģiju palielinās. Bet kādēļ cilvēki tik daudz runā par nākamo tūkstošgadi un kas ir psiholoģija, jautājām psiholoģei Evijai Spalvai.
Psiholoģija ir zinātne par cilvēka psihi, dvēseli, garu un prātu, par dažādiem psihes izziņas procesiem – atmiņu, sajūtām, domāšanu, emocijām, uzmanību, uztveri, iztēli, par to, kas cilvēkā «ielikts» no šūpuļa – raksturu, temperamentu, radošo dzirksti un dvēseles spēku. To nevar izmainīt neviens, lai cik arī būtu maldīgi cilvēku uzskati, pārliecība un centieni, kas bieži piespiež novirzīties no savas patiesās būtības, liek cīnīties starp savām un citu vēlmēm, rada sāpes, ciešanas un apjukumu.
Cilvēki parasti vēršas pie psihologa tad, kad saprot, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, kad nokļūst strupceļā un paši vairs netiek galā ar sevi, ar savu dzīvi, kad rodas milzums jautājumu par to, kāpēc tieši es, kāpēc tieši ar mani, kāpēc ne savādāk… Šķiet, visu esmu darījis, lai būtu labi, bet – nekā. Vecākiem rodas grūtības izprast savus bērnus, bērni savukārt «saceļas» pret vecākiem, lai pierādītu… Strīdi, konflikti, sirdssāpes…
Nav divu vienādu cilvēku, divu vienādu kustību, domu un gadījumu. Katrs mirklis, notikums un situācija ir īpaša. Cilvēkam psihologs ir kā precīzi noskaņots instruments attiecībā pret viņu, tas ir kā spogulis, kurā ļauts paskatīties uz sevi no malas un ieraudzīt to, kas viņš patiesībā ir.
Pieņemt, piedot un iemīlēt – tas nav rozēm kaisīts ceļš, un katram tas ir savādāks, bet mērķis ir viens – atgriezties pie sava veseluma, atrast savu dvēseles potenciālu, spēku, būt laimīgam un mīlēt dzīvi.
Evija uzskata, ka katrs cilvēks laiku skaita savādāk. Pusaudzis gaida savus 18, jo viņam liekas, ka tad kaut kas mainīsies. Pašlaik daudziem cilvēkiem robežšķirtne ir tūkstošgade. Aiz tās tiek gaidīts kaut kas īpašs, bet patiesībā nekas jau mistisks nevarētu notikt. Ir cilvēki, kas par to nemaz neuztraucas, bet ir arī tādi, kas no tūkstošgades pat nedaudz baidās. Neapšaubāmi tūkstošgade ir robeža, kad pienāks kaut kā beigas un sāksies kaut kas jauns. Tas būs laiks, kad katrs izvērtēs savu līdzšinējo dzīvi.
Ir dzirdēts par pasaules galu 2000. gadā, bet slavenais pareģotājs Nostradamus to paredzēja jau 1997. gadā. Bija cilvēki, kas tam ticēja un 1996. gadu dzīvoja kā pēdējo, tā teikt, «uz pilnu klapi». Tas nemaz nav slikti, ka cilvēks dzīvi izbauda visā tās krāšņumā. Daudzi varbūt arī šo gadu dzīvo kā pēdējo, bet no visas sirds, jo viņi to dara iekšējo spēku vadīti.
– Neviens nezinām, kas ar mums notiks līdz jaunajai tūkstošgadei. pret katru liktenis var pavērsties citādāk. Brīžiem šķiet, ka lielāka nozīme piešķirama šīs tūkstošgades pēdējam gadam – 1999. Tieši šogad tik daudz jaunu cilvēku iet bojā, bet neviens nespēj izskaidrot kādēļ. To varētu vadīt kādi augstāki spēki, un mēs nespējam par to spriest, – saka Evija.
Šis laiks mūs steidzina padarīt maksimāli vairāk darbu, tie būs kā labie, tā sliktie darbi. Tiek izteiktas arī versijas, ka tieši šogad ies bojā vairāk cilvēku nekā citus gadus.
– Manuprāt, vēl ir jānogaida. Krasākas pārvērtības varētu notikt rudens pusē. Pavasaris vairāk ir miegains laiks, bet rudens – nostaļģisks, un tieši ap šo laiku varētu būt novērojamas kaut kādas iezīmes, bet pagaidām viss vēl ir mierīgi, – uzskata Evija.
Pašlaik daudziem cilvēkiem dzīve ir «uzlikusi» dažādus pārbaudījumus, un, lai kļūtu patiešām laimīgi, ir jādzīvo saskaņā ar sevi, nevis atkarībā no sevis. Nav pacietīgi jāpanes savas bēdas un dzīve jāizsapņo, bet jādzīvo ir tieši TAGAD.
