Miers tavam namam. Vai esi tā īsti ieklausījies šajā vēlējumā? Nē? Tad aicinu to izdarīt.
Miers tavam namam. Vai esi tā īsti ieklausījies šajā vēlējumā? Nē? Tad aicinu to izdarīt. Ir taču patīkami un viegli uzturēties tāda cilvēka klātbūtnē, no kura izstaro miers un prieks. Vai varam paši par tādiem kļūt? Es ieklausos sevī un dzirdu «Jā!». Es zinu, tu arī to vēlies.
Cilvēks ir neliela daļiņa no kosmosa, no vienota veseluma. Pēc vētras dabā paliek postījumi. Nekas, kam vējš pieķēries, nav vairs savā vietā. Ir vajadzīgs laiks, lai visu sakārtotu. Un tomēr paliek pēdas, kas atgādina par spēku. Neviens mums neprasa, vai esam to gribējuši. Cilvēkam ir jāpiedod dabai.
Mums ir dots prāts, gribasspēks, spēja pieņemt lēmumus. Mūsos ir vēlme turpināt, neapstāties, nepadoties, tā mūs velk uz priekšu. Bet diemžēl bieži aizmirstam garīgo cilvēku sevī. Tas, ko runājam, darām, ir rezultāts mūsu domām, jūtām, tas izpaužas ar mūsu valodu, emocijām, žestiem. Bet vai vienmēr rezultāts ir tāds, kādu esam iecerējuši?
Pieķerti nedarbos, bērni taisnojas: «Es tā negribēju.» Bet mēs, pieaugušie? Vai mēs sakām: «Es biju kļūdījies, piedod!»? Vai pasakām to skaļi sev un arī otram? Kāpēc vārdiņu «piedod» reti dzird lietojam? Aizvainojums, rūgtums, dusmas. Pieliksim šai buķetei klāt vēlēšanos arī citiem pastāstīt, cik viņš (vai viņa) nekrietni pret mani izturējies. Kā izkļūt laukā no šā labirinta? Nepiedošanas smagā nasta mūs nospiež, bet vai mums vispār tā jānes?!
Kad dvēselei kļūst pārāk smagi, jādodas pie dabas – atjaunoties, sakārtot sevi – mežā, pie jūras, kalnos, pastaigā. Problēmas, kas nodarbinājušas prātu, atkāpjas otrā plānā. Vējš, koku šalkas, ūdens viļņu rimtā plūsma, viļņu rotaļas un saules stari – vai jūtat, kā atgriežas miers un harmonija? Kad neviens neiztaujā, neapstrīd, nekritizē, neaizvaino, neapvaino, neko neuzspiež…
Daba – tā mūs pieņem tādus, kādi esam. Saule vienādi sasilda gan priecīgo, gan apbēdināto, gan veiksminieku, gan mazāk veiksmīgo. Un cilvēks atspirgst. Atgriežas spēks turpināt iesākto, uzsākt ko jaunu. Tā ir iekšējā nepieciešamība – sevī uzturēt mieru un harmoniju un saņemt to pašu arī no apkārtējiem.
Pieņemsim lēmumu: «Es gribu būt harmonijā, es gribu kļūt par miera un prieka avotu»! Un meklēsim kopā ceļu uz durvīm, kas mūs ved uz dvēseles mieru, līdzsvaru, saskaņu pašam sevī. «Klau! Vai gudrība nesauc un vai atziņa neliekas sevi dzirdam? Jo gudrība ir labāka par pērlēm un nekas no visa, ko varētu vēlēties, nevar līdzināties tai. Manā rīcībā ir abi – tiklab padoms, kā darbs, man pieder saprāts un vara.» (Salamana pamācības 8:1., 11., 14.)
