«Cilvēks neizceļas ar skaistām kleitām, bet gan ar savu darbu».
Jelgavniece Vilma Ksilandere savos 76 gados spējusi saglabāt šarmu un sievišķību, kādu vēlētos katra daiļā dzimuma pārstāve. Uz ielas viņa nepaliek nepamanīta – graciozā gaita ir plūstoša kā upe, aksesuāri – kurpes, rokassomiņa vai cepure – vienmēr gaumīgi pieskaņoti kostīmam vai mētelim, krāsas rūpīgi apdomātas, uz lūpām smaids. Kādreizējā kardioloģe ir veselīga dzīvesveida piekritēja un ar pozitīvu skatījumu uz dzīvi. Ir principi, ko Vilmas kundze ievēro visu mūžu. Sarunā viņa atklāj noslēpumu, par kuru cilvēki viņu tincinājuši 40 gadu garumā, – kā var tik labi izskatīties un kāpēc viņa ik dienu maina «štātes»?Kara šausmas bērna acīmJelgavu par savu pilsētu Vilma Ksilandere sauc jau 48 gadus, bet bērnu un jaunības dienas aizritējušas Dobelē. Kad viņai bija seši gadi, sākās karš. Tā šausmas dziļi iesēdušās Vilmas kundzes atmiņā. «1941. gadā redzēju pirmos krievu karavīrus, šķērsojot Dobeles ielas – kailām kājām, rungām rokās, garos šineļos. Tādi iebruka arī mūsu dzīvoklī, izdemolējot virtuvi, sasitot mūsu skaistos traukus. Kad gribēju iebilst, kāds kareivis man dusmās meta ar smagu sudraba kausu,» atceras Vilma. Dobeles bombardēšanas laikā bērniem un skolotājai bieži nācies gulties klasē uz grīdas, bet vēlāk, kad sākās īstās kaujas, iedzīvotājiem pilsētu vajadzējis atstāt. «Mēs apmetāmies kādās mājās sešus kilometrus aiz pilsētas. Uz skolu un atpakaļ gāju kājām. Vienu dienu pa ceļam sākās apšaude, un mani ievainoja pēdā. Es neraudāju, pārsēju pēdu ar kabatlakatu un turpināju ceļu,» atceras sarunas biedre.Pēc laika ģimene varēja atgriezties pilsētas mājā. «Mūžam atmiņā paliks dažu pārdzērušos krievu virsnieku šausmu darbi, kad kādā vasarā viņi mūs visus izdzina no mājas un iespundēja kaimiņu pagrabā. Visiem lika tumsā nogulties uz klona grīdas, tad visus apstaigāja un ar durkļiem dūra pēdās. Kāds vīrs centās iebilst, bet viņu nošāva man pie kājām. Ejot prom, zaldāts vēlreiz izšāva uz pagraba durvīm, ievainojot kādu sievieti. Pēc tam virsnieki nodedzināja mūsu māju ar visu iedzīvi. No pagraba iznākuši un palikuši bez nekā, atkal devāmies bēgļu gaitās. Lai arī padomju karavīri mums dzīvē daudz pāri darījuši, uz viņiem neļaunojos. Es nekad ne uz vienu neturu ļaunu prātu – ir augstāki spēki, kas tos sodīs,» pārdomās iegrimst Vilmas kundze.Pionieriem un komjauniešiem – nēPēckara gadi bijuši ļoti pieticīgi, tāpēc brīvajā laikā viņa strādājusi dažādus darbus. Skolā kategoriski atteikusies stāties pionieros un komjaunatnē, bet citādi bijusi ļoti aktīva – piedalījās sporta vingrošanā, vieglatlētikā, apmeklēja deju pulciņu, brauca uz Rīgu uz dziesmu svētkiem. Bijusi arī pedantiski kārtīga – ik dienas uzcītīgā skolniece burtnīcas un grāmatas ievākojusi jaunos papīra vākos, tam tērējot savu nopelnīto kabatas naudu. Vakaros cītīgi pārgludinājusi formas tērpu, nomainot balto apkaklīti un aproces. Pēc vidusskolas Vilma izvēlējās mācīties medicīnu. Sākumā Rīgas 4. medicīnas skolā, bet pēc tam Medicīnas institūtā, izturot desmit cilvēku lielu konkurenci uz vienu vietu. «Studiju gadi man bija ļoti interesanti, operācijās daudz esmu asistējusi profesoriem. Reiz, ejot uz lekcijām, izglābu dzīvību Ārijai Elksnei, kura kāpa uz sliedēm brīdī, kad bīstami tuvu bija pietuvojies tramvajs, – paspēju laikus viņu noraut malā,» stāsta Vilma.Nežēloties, bet strādāt1963. gadā jaunā dakterīte sāka strādāt Jelgavā, sākumā slimnīcā, bet vēlāk ātrajā palīdzībā. Darba gaitās izmantojusi visus viņai piedāvātos kvalifikācijas celšanas kursus Rīgā un Maskavā, galvenokārt kardioloģijā un reanimācijā. «Kardioloģijas ārstu brigādē nostrādāju līdz pat aiziešanai pensijā. Guvu lielu dzīves rūdījumu, iemācījos operatīvi un precīzi rīkoties, no tā dažkārt bija atkarīga cilvēka dzīvība. Pati ar ātrās palīdzības mašīnu esmu metusi kūleņus, lauzusi atslēgas kaulu, bet dzīvē iemācījusies nežēloties, bet kvalitatīvi strādāt,» viņa stāsta. Atmodas laikā Vilma Ksilandere aktīvi iesaistījās Tautas frontes darbā. Bijusi pirmā sasaukuma Jelgavas Domes deputāte pēc neatkarības atjaunošanas. «Iedzīvotāji pie manis vērsās ar sūdzībām nevis par medicīniskām problēmām, bet par neveselīgu vidi pilsētā. Kā deputāte cīnījos un panācu, ka tiek izcirstas papeles, kuru pūkas daudziem izraisīja alerģiju. Sāku neizbraucamās Izstādes ielas salabošanu, lai ātrā palīdzība varētu ātrāk un taisnāk nokļūt slimnīcā, panācu veco koku izciršanu un jaunu iestādīšanu Svētes ielā,» uzskaita Vilma. Pēdējos desmit gadus viņa strādā Jelgavas Sociālo lietu pārvaldē par veselības veicināšanas speciālisti, gatavo un lasa lekcijas par veselīgu dzīvesveidu, piedalās projektu izstrādē, izveidojusi veselības istabu.Šarma recepte«Daudzi jautā, kā man izdodas tik labi izskatīties. Es parasti pasmaidu, ka jāmīl dzīve un pašam sevi. Taču man tik daudz piedēvētais šarms laikam aizgūts no krustmātes – viņa bija smalka dāma, starp citu, Viļa Lāča māsīca, nekad nav lakatiņus nēsājusi, bet galvā likusi samta cepurītes. Arī vecmāmiņa, kura bija šuvēja, ļoti rūpējās par manu mammu, viņu skaisti pucēja, tāpēc tas varētu būt iedzimts,» secina Vilma. Runājot par veselīgu dzīvesveidu un labu izskatu, jelgavniece cenšas ievērot vairākus principus. «Pirmkārt, tas ir ūdens, kas manām šūnām nav ļāvis izžūt. Bērnībā mums mājās bija ļoti garšīgs akas ūdens, un to es dzēru kā limonādi. Arī tagad šis ieradums mani nav pametis, un man vienmēr pie rokas ir glāze ūdens. Vislabāk dzert «dzīvu» ūdeni (nevārītu), ja tādas iespējas nav, tam jāpievieno citrona šķēlīte vai saspiestas dzērveņogas. Ļoti vērtīgs ir dzīvais šūnu ūdens, ko var atrast arbūzos – tur tas ir 97 procenti, bet ābolos – 80 procentu,» stāsta veselības speciāliste. Ne mazāk svarīgs ir arī kvalitatīvs miegs un fiziskās aktivitātes. «Es ļoti daudz staigāju kājām. Starp citu, uz ielām mums gaiss ir tīrāks nekā kabinetos, tāpēc kolēģus mudinu pusdienlaikā doties ārā un pusstundu iet pretī saulei. Nav saules, ejiet pretī gaismai – tā iespējams tikt vaļā no negācijām, bet kustības dos pozitīvisma devu,» iedvesmo daktere. Tikpat svarīgi ir reizi gadā katram savā mājā un darba vietā atbrīvoties no krāmiem, kas cilvēkus nomāc. «Nevajag žēlot vecas lietas, tās atņem enerģiju. Neatbalstu arī ķīmiskos vitamīnus. To vietā katru dienu obligāti apēdu vismaz vienu ābolu. Savu sievišķību neesmu mākslīgi veidojusi – tā man vienkārši ir. Dzīvē jādara labas lietas un jādomā labas domas – neskaust, nevēlēt otram ļaunu. To esmu mācījusi arī savam dēlam un tagad – trim mazmeitām. Mīlu kārtību, un tāda ir arī manā garderobē. Katru dienu izvēlos citu apģērbu. Daru to higiēnisku apsvērumu dēļ, šādi atvēlu laiku aizplūst no apģērba uzkrātajai negatīvajai enerģijai, turklāt katrai dienai piedodu citādu noskaņojumu, un man patīk dažādība,» viņa piebilst.
