Jelgavas mākslinieku jubilejas izstāžu sēriju muzejā ievada Sandras Strēles «Viduu».
Tuvojoties rudenim, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs sācis, var teikt, mūsu pilsētas mākslinieku jubilejas izstāžu sēriju. To ievada ādas apstrādes māksliniece Sandra Strēle, kura savu iznākšanu skatītāju priekšā nodēvējusi par «Viduu». Šie divi u vārda beigās – dažkārt mūsdienās tā mēdz e-pastā dubultot burtu, ja jāatzīmē garais patskanis – ir daudznozīmīgi. To varam izlasīt kā dzīves vidu – par 50 tā domājam, arī kā autora atrašanos vidū starp dzīvi un mākslu, mākslas vidū, viducī starp reālo un garīgo pasauli. Cik neviennozīmīgs ir vārda tulkojums, tikpat neparasta ir jubilāres māksla.Viņas darbos izpaliek reālā pasaule, īstenība, kura, gribam to vai ne, mūs ik mirkli tur savos apkampienos. Nule sacītais gan īsti nav taisnība – viņas darbos ieraudzīsim jūru, kalnus, magones, rozes, putnus, arī cilvēkus, taču S.Strēli nesaista konkrēta laiva, stāds vai puķe. Drīzāk var teikt, ka māksliniece attēlo koka, putna vai saules simbolu. Ja jau simbols, tad priekšmetiem nav arī reāli tvertās krāsas.Un vispār tā ir un nav izstāde par reālo pasauli. S.Strēle, saprotams, veido darbus reāliem cilvēkiem, mums katram un ikvienam. Māksliniece un mēs dzīvojam reālu dzīvi, mūsu dzīvi veido reālas problēmas. Mēs, sadzīves iekaroti, iestiegam fiziskajā un materiālajā pasaulē, ka piemirstam paskatīties debesīs, saulē, zilajā izplatījumā, kas mirgo aiz saules vai mēness. Taču mēs neatminamies, ka esam arī garīgas būtnes, kam dota spēja domāt, sapņot, iztēlē pacelties ārpus šīs zemes un ceļot uz citām galaktikām. S.Strēle mums par to atgādina. Vēl vairāk, māksliniece rosina mūs apzināties sevi kā lielā Kosmosa daļiņu. Jubilāre aicina domāt par garīgām lietām, par plašākām sakarībām milzīgajā pasaules telpā un saprast, ka no mums pašiem, no mūsu domāšanas ir atkarīgs dzīves pilnīgums, kvalitāte.Tādēļ S.Strēles māksla cenšas dot mums apjēgsmi par sevi pašu. Mākslinieces darbi ir pozitīvi uzlādēti: «Manā izpratnē mākslai jārada cilvēkā vēlme pēc skaistā un labvēlīgā.» Tas ir viens jubilāres uzstādījums. Otrs: «Es gribu, lai mani darbi dotu spēku.»Ļoti netipisks šim laikam, kad negācija bieži ielaužas izstāžu zālēs, teātru izrādēs, literatūrā un citur. Jo – S.Strēle raugās pasaules gaitā plašāk un dziļāk, ne viendienīgā modes uzzibsnījumā, kārojot mirklīgu popularitāti un slavu. Viņa ir apjautusi, ka aiz redzamās atrodas vēl ir cita – gara pasaule. «Mūsu laiks ir sarežģīts. Cilvēks zaudējis ticību, ideālus,» tā atkal Sandra. Un vēl: «Cilvēks var būt brīvs tad, kad pazīst pats sevi; izmainot sevi, [viņš] maina pasauli. Cilvēkam sevi jāapzinās lielajā Kosmosa telpā. Dzīvot, nepārkāpjot tās likumus. Mācēt atdot labāko, kas viņam ir, un cīnīties ar ļaunumu. Saprast, kas ir sevī,» raksta māksliniece izstādes pavadvēstulē.Viņa ir viena no tiem, kuri ezotēriskajā pasaules izziņā meklē atbildes uz daudziem jautājumiem un atrod tās. Ko viņa ir sapratusi, viņa rāda savos darbos, izmantojot maigas krāsas, visiem saprotamus tēlus un visu tautu ornamentus.«[Visu tautu] Ornamentos lasāmas vienādas rakstu zīmes, līdzīgi Dievu attēlojumi, līdzīga vēlme tiekties pēc labā,» saka jubilāre.Visu šo iemeslu dēļ izstāde ir meditatīva. Tā prasa lēnu katra darba apskati, iedziļināšanos, skatītājam jāmēģina izlasīt vai vismaz nojaust, ko S.Strēle mums vēlējusies teikt.Vēl jāpiebilst, ka māksliniece galvenokārt glezno uz ādas ar akrila krāsām, izmanto arīdzan zeltu un jaunu, Latvijā praktiski neizmantotu materiālu – šlagmetālu. Viņa bieži ar ādas gabaliņiem veido faktūras, tos krāso, piešuj vai pielīmē. Tādējādi viņas darbu tapšana prasa daudzveidīgas prasmes, skrupulozu fizisko darbu.Izstāde palīdz arī izsekot S.Strēles daiļrades attīstībai. Abi 1993. gadā tapušie sienas dekori ir īpaši tehniski sarežģīti, ar daudzām detaļām, sīku stāstījumu, krāsās tumši. Turpretim pēdējie darbi, kas radīti īsi pirms izstādes, ir gaiši, dzīvespriecīgi, kompozicionāli vienkārši. Citādi nevar būt – saule nes gaismu, attīstību, dzīves perspektīvu.
