Jelgavas reģiona korus dziesmu svētkiem un Rīgas jubilejas koncertam gatavo virsdiriģents Ints Teterovskis.
Sākot gatavošanos XXV Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kas paredzēti 2013. gadā, par tā saucamā Jelgavas reģiona koru virsvadītāju kļuva diriģents Ints Teterovskis, šajā postenī nomainot daudz pieredzējušo Jāni Zirni. Līdztekus nākamās vasaras repertuāra apguvei gan diriģentam, gan labāko koru (kādu mūsu pusē izrādījās ne mazums) dziedātājiem tūlīt gaidāms vēl kāds godpilns un atbildīgs pienākums – dalība Rīgas 810 gadu jubilejai veltītajā svētku lielkoncertā «Meistars. Dziesma. Leģenda», kas Mežaparka Lielajā estrādē izskanēs šosestdien.«Agrāk biju Limbažu rajona koru virsdiriģents, nu strādāju ar jelgavniekiem. Kāpēc notika tieši tā un ne citādi, pat īsti nezinu. Faktiski šāds Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra lēmums bija pārsteigums gan man, gan J.Zirnim,» atklāj I.Teterovskis, pārmaiņas skaidrojot ar administratīvi teritoriālo reformu un līdzšinējo rajonu pārtapšanu daudzos novados. Šīs nedēļas kopmēģinājumā ar I.Teterovski un citiem gaidāmā lielkoncerta virsdiriģentiem sadziedāja Jelgavas pilsētas un novada, Dobeles, Tērvetes, Olaines un Ozolnieku novadu kori. «Vispār šāda rotācija, tāpat kā jebkurā citā jomā, var dot ļoti pozitīvu rezultātu,» pieļauj diriģents, «arī dziedātājiem ļauts iepazīt vairākus virsdiriģentus». – Nu esat iepazinis mūsu puses dziedātājus tuvāk. Vai ir kādas īpatnības, atšķirības no citiem novadiem, kaut vai no tiem pašiem Limbažiem?Es domāju, ka tās ir nesalīdzināmas kategorijas. Jelgava katrā gadījumā ir daudz priviliģētāka tajā ziņā, ka šeit ir ārkārtīgi spēcīgs diriģentu sastāvs. Ļoti labi un profesionāli augstvērtīgi diriģenti – to saku ar pilnu pārliecību. Nevaru teikt arī neko sliktu par Limbažiem, kur bija ļoti laba atmosfēra un jauki dziedātāji.Jelgavai ar diriģentiem ir vienkārši laimējies, ja atskatāmies vēsturē, tā tas bijis arī agrāk.– Lielkoncerts «Rīgai – 800» tiem, kas tajā laikā nebija pārāk jauni, palicis atmiņā kā ļoti krāšņs un izteiksmīgs priekšnesums (ko vērts kaut vai Ojāra Vācieša skandētās dzejas efekts vien!). Kaut kas līdzīgi spožs droši vien sagaida arī «Meistars. Dziesma. Leģenda» klausītājus un skatītājus. Vai nav risks, ka šādi pasākumi galu galā izkonkurēs lielos dziesmu svētkus?Vispirms gribu teikt, ka ceļš uz Rīgas svētku lielkoncertu nebija liegts nevienam Latvijas korim, kas vien vēlējās. Cita lieta, ka atvēlētais gatavošanās laiks ne katram bija pa spēkam. Sestdienas repertuārs salīdzinoši ir vieglāks, nekā ierasts lielajos dziesmu svētkos. Varbūt vienīgi lielāks ir no jauna apgūstamās mūzikas apjoms.Runājot par dziesmu svētkiem un kordziedāšanas tradīciju, mani vairāk par repertuāru un gatavošanās procesu uztrauc sistēma. Lai process notiktu, jābūt koordinācijai un ieinteresētībai – no dziedātājiem, no diriģentiem, no pašvaldības. No visiem.Dziesmu svētki vienmēr bijuši līdzdalības svētki. Nav tā, ka cilvēki tikai atnāk, klausās un vērtē. Svētki izdodas tikai tad, ja katrs jūtas līdzdalīgs.Kāda tad bija gatavošanās dziesmu svētkiem pirms pārdesmit gadiem un vēl agrāk? Latvijas Radio pirmajā studijā sēž koris «Ave Sol» un kopā ar pašu Kokaru priekšgalā demonstrē klausītājam jebkurā lauku nostūrī, kā konkrēto dziesmu vajag pareizi dziedāt. Tagad neviena, pat valsts vai sabiedriskā radiostacija, to nevarētu atļauties.Vidējais dziedātājs kļuvis jaunāks, diemžēl palielinājusies distance starp dziedātāju un klausītāju. Uz koncertu sāk nākt vairs ne tie, kam kārtējā nozīmīte uz cepures tik tiešām ļoti svarīga, bet tie, kas var atļauties nopirkt biļetes.Kormūzika cilvēku ausīs vairs nedzīvo tik izteiksmīgi kā iepriekš, izveidojusies tāda kā bedre. Bet repertuāra maiņa ir neizbēgama, arī lielākā daļa jauniešu taču klausās nevis «Klasiku», bet citas radiostacijas. Tāpēc šādi koncerti ar lielu dziesmu daudzveidību ir īsti laikā un vietā. Protams, saglabājot a cappella dziedāšanas tradīciju.– Kā jums patīk Rīgas koncerta ideja par deviņiem diriģentiem un deviņiem komponistiem, tā saucamajiem deviņiem radošajiem tandēmiem?Tā bija Romāna Vanaga ideja, ko visnotaļ atbalstu. Es vienmēr esmu par to, ka komponisti, tāpat kā dzejnieki, ir jāceļ godā, jo bez viņiem nebūtu nekādu dziesmu svētku. Tieši viņu gaišajās galvās un atvērtajās dvēselēs rodas tas, par ko mēs pēcāk «kaifojam».– Jūs veidojat «radošo tandēmu» ar Uldi Marhilēviču. Vai tas izpaudās kādā īpašā sadarbībā?Vairāki citi dueti veidojušies gadu gadiem, bet man ar Uldi līdz šim īpašas sadarbības nav bijis. Bet varu tikai priecāties, ka tā bija iespēja pierunāt viņu rakstīt korim. Izskatās, ka «āķis lūpā» aizķēra un «U.Marhilēvičs un kormūzika» nepaliks tikai vienas dienas eksperiments.– Virsdiriģents Mežaparka Lielajā estrādē bijāt arī XXIV dziesmu svētkos 2008. gadā, būsiet arī sestdienas lielkoncertā. Kādām jābūt virsdiriģenta īpašībām? Vai neietekmē TV «koru karos» un citos šovos gūtā popularitāte?Šīs lietas es cenšos nodalīt. Diriģēšana ir mana sirdslieta, un mēģinājumu procesā es ne par ko citu nedomāju. Nav tā, ka vienmēr būtu tikpat smaidīgs un labestīgs, kā varbūt izskatos TV ekrānā. Diriģējot varu būt stingrs un prasīgs gan pret sevi, gan citiem.Ja par popularitāti – atzīšos, dažreiz dzīvē tā palīdz nokārtot kādas tīri sadzīviskas lietas.Uz TV «koru kariem» faktiski gāju, lai būtu tuvāk «ienaidniekam». Es tiešām centos vērtēt korus tieši kā korus. Es arī kategoriski iebildu pret nosaukumu «koru kari», jo tādi manā uztverē ir tikai dziesmu svētkos. To diemžēl arī tagad redzam – kas tie vairs par koriem, kas palikuši astoņu cilvēku sastāvā un tagad «atražo» sevi pa visu Latviju, dziedot vienbalsīgi.
