1991. gada augusta pučā Jelgavas pilsētas un rajona padomes pauda savu pilsonisko nostāju
Astoņdesmito gadu beigās atmodai veroties plašumā, Latvijā pašvaldībās un Augstākajā Padomē tauta savēlēja deputātus, kuri iestājās par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Lai gan 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja pakāpenisku pāreju uz valstisko neatkarību, pasaule to neatzina, jo vispirms jauno valsts statusu vajadzēja akceptēt Padomju Savienībai – impērijai, kas bija okupējusi Baltijas valstis un kuras karaspēks vēl joprojām te atradās. Taču Krievijas demokrātu rosinātais padomju impērijas sabrukums nenoritēja mierīgi. Lija asinis Kaukāzā, 1991. gada janvārī Viļņā un Rīgā, kā arī citviet. 1991. gada 19. augustā Kremļa revanšisti savas varas saglabāšanā spēra tolaik pēdējo izšķirošo soli – no varas atstādināja Padomju Savienības prezidentu Mihailu Gorbačovu un visā impērijā izsludināja ārkārtas stāvokli. Tas attiecās arī uz Baltijas valstīm. Jelgavas ielās 19. augustā pie pasta, autoostas un dzelzceļa stacijas nostājās trīs karavīru sakarnieku smagās automašīnas, tādējādi mēģinot apliecināt varas maiņu. Bankā rinda pēc naudas«Man bija vasaras atvaļinājums. Es todien pamodos diezgan vēlu un, nenoklausījies ziņas, tikai pēc pulksten deviņiem devos uz krājkasi (tā tolaik sauca padomju valstī vienīgo iedzīvotājiem pieejamo banku) izņemt naudu. Savādi, ka tur bija rinda. Uzzināju, ka Maskavā noticis valsts apvērsums,» atceroties 1991. gada 19. augusta pirmdienu Jelgavā, stāsta meliorators, toreizējais Jelgavas pilsētas padomes deputāts Pēteris Miļūns. No krājkases viņš tūlīt devies uz pilsētas padomi (tagadējo domi), jo bijusi sajūta, ka kaut kas jādara. Padomes priekšsēdētājs Jānis Bunkšs teicis, ka nākamajā dienā notiks kopīga pilsētas un rajona padomju ārkārtas sēde. 19. augusta dienas gaitā apraidi pārtrauca televīzija un radio, pa kuru vēl no rīta tautu bija uzrunājis Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Viņš aicināja nepakļauties pučistiem un atbalstīt demokrātiski ievēlētās Latvijas Republikas varas institūcijas. Tajā pašā dienā pilsētas un rajona padomes valdes pieņēma paziņojumu, kur ar J.Bunkša un rajona padomes priekšsēdētāja Andra Rāviņa parakstiem tika atkārtoti deklarēti tie paši principi. Šo dokumentu 20. augustā publicēja laikraksts «Jelgavas Ziņotājs». Karavīrs ierodas pašvaldībāLaikrakstu redakcijas, tipogrāfijas un pasts strādāja netraucēti, taču tika ierobežoti telefona sakari. «No Jelgavas uz Rīgu un citām pilsētām piezvanīt nevarēja, taču vietējie sakari toreizējā rajona robežās darbojās normāli. Sakariem ar Rīgu mēs izmantojām «Latvenergo» līniju, kas nebija bloķēta,» atceras P.Miļūns. Padomju armijas karavīri saglabāja mieru un arī cieņu pret vietējo varu. «Pēc tam, kad pučisti bija izziņojuši ārkārtas stāvokli, pilsētas padomē ieradās Jelgavā izvietotā padomju karaspēka garnizona priekšnieks Kozlovs, kurš solīja, ka nekāds militārais spēks netiks lietots,» stāsta J.Bunkšs. Naidīga attieksme pret Latvijas neatkarības centieniem bijusi kara komisāram Pančenko, kurš bija apvilcis striķi apkārt savas iestādes ēkai Mazajā ceļā (tagad tur izvietota Pašvaldības policija) un kopā ar četriem pieciem darbiniekiem draudēja atklāt uguni pret visiem, kas šo līniju pārkāps. Potenciālie līnijas pārkāpēji tiešām bija turpat blakus. Tā bija nelaiķa Edija Putnieka vadītā, nacionāli noskaņotā pašvaldības policija, kuras bāze atradās dažas mājas tālāk – ēkā, kur tagad ir Mākslas skola. «Mēs, apmēram piecdesmit vīru, ar ieročiem rokās aplencām kara komisariātu,» atceras toreizējais pilsētas padomes deputāts Latvijas Nacionālās neatkarības kustības līderis Jelgavā Aļģimants Burba. Taču pilsētas vadībai sadarbībā ar garnizona priekšniecību izdevās bīstamos asumus novērst. Par valsts neatkarību iestāties atturas20. augustā pulksten 13 tagadējā Jelgavas novada zālē sanāca pilsētas un rajona padomju ārkārtas sēde. Dokumenti liecina, ka apmēram ceturtā daļa no 106 pilsētas padomes deputātiem nebija ieradušies. P.Miļūns domā, ka prombūtnes iemesls varēja būt atvaļinājumu laiks. Vēl vairāk tautas priekšstāvju trūkums bijis jūtams rajona padomē, kur bija ievēlēts 41 deputāts. Ārkārtas sēdē pēc debatēm pieņēma paziņojumu, kas izvērsti deklarē jau iepriekšējā dienā pausto un tolaik avīzē publicēto valžu paziņojumu. Tika spriests arī par piedalīšanos vispārējā protesta streikā, uz ko aicināja Augstākā Padome. Deputātus atbalstīt bija ieradies arī toreizējais Padomju Savienības Augstākās Padomes deputāts profesors Ervids Grinovskis. Sēdes nobeigumā negaidīti ārpus darba kārtības A.Burba ierosināja pieņemt aicinājumu Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemt deklarāciju par pilnīgu valsts neatkarības atjaunošanu. Rajona padomes deputāti uzskatīja, ka nav gatavi lemt par šādu punktu un kopā ar savu priekšsēdētāju A.Rāviņu zāli atstāja. Par A.Burbas priekšlikumu nobalsoja 36 no klātesošā 71 pilsētas padomes deputāta, tomēr šo lēmumu priekšsēdētājs J.Bunkšs atzina par protokolam neatbilstošu un tātad spēkā neesošu. «Sanāca minstināšanās un tāda kā aizlēkšana notikumiem priekšā. Taču tagad es saprotu Aļģimanta Burbas ideju izdarīt spiedienu uz Augstāko Padomi. Šķiet, ka viņš bija vairāk informēts par to, kādas noskaņas ir Rīgā,» teic J.Bunkšs. Augstākā Padome Latvijā valsts neatkarību pasludināja nākamajā dienā – 21. augustā, taču Igaunijā – naktī no 20. uz 21. augustu. Tajā laikā jau kļuva zināms, ka pučs Maskavā ir izgāzies. Laikraksta «Jelgavas Ziņotājs» redaktora vietniece Monika Lenise, kas aprakstīja 20. augusta ārkārtas sēdi, teic, ka atmodas notikumu laiks bijis pats nozīmīgākais viņas dzīvē, kādēļ bijis vērts strādāt avīzē.Ieroči tomēr noderPuča laikā daļa pilsētas, kā arī rajona uzņēmumu piedalījās protesta streikā. Tā komitejas priekšsēdētājs P.Miļūns atceras, ka lieliski izlīdzējis toreizējais deputāts un autoinspekcijas vadītājs Staņislavs Aļisovs. Viņš streika organizēšanai nodevis operatīvo automašīnu, kurai uz jumta bija skaļrunis. Ar to tad braukts gar uzņēmumiem Jelgavā, Ozolniekos, Ānē un aģitēts uz streiku. Caur skaļruni laistas arī patiesās radio ziņas no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas), kas nepadevās pučistiem. Todien streika dēļ pilsētā nekursēja autobusi. Saspringts puča laiks bija Atsevišķā policijas bataljona Jelgavas rotas vīriem. Rotas komandieris Guntis Kupčus nepakļāvās 20. augustā saņemtajai pavēlei nodot ieročus. Rota tos paslēpa lauku mājās un gatavojās pāriet uz partizānu cīņas metodēm. Pa to laiku Rīgā padomju impērijai uzticīgā milicijas specvienība – tā sauktās «melnās beretes» – bija sagrābusi Latvijas valstij lojālo milicijas vienību trūcīgo arsenālu. Kad pučs beidzās, Jelgavas rota ar saviem ieročiem nodrošināja apsardzi Augstākajai Padomei Rīgā, arestēja komunistiskās partijas līderi un puča atbalstītāju Latvijā Alfrēdu Rubiku, apsargāja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina viesošanos Latvijā, kā arī veica citus svarīgus pasākumus. P.Miļūns teic, ka 1991. augusta notikumos ne Jelgavas rotas, ne arī Jāņa Kaudzes vadīto Jelgavas miliču loma nav pienācīgi novērtēta. Viņš ironiski piebilst, ka divarpus dienu ilgušais pučs bija mazliet par īsu, lai politiķi paspētu īsti atklāties – vai viņi ir par valsts neatkarību vai veco kārtību.
