Ar šķēpmešanu Gatis Čakšs nodarbojas trīs gadus, divus Latvijā savā vecuma grupā viņš ir labākais. Puisis apzinās, ka turpmākiem panākumiem nepieciešams liels darbs
Murjāņu Sporta ģimnāzijas 10. klases skolēns 16 gadu vecais šķēpmetējs Gatis Čakšs dzimis Līvānos, kur vasarās labprāt dodas atpūsties pie radiem. Taču no trīs gadu vecuma viņš sauc sevi par jelgavnieku. Pēc sarunas ar Gati paliek ļoti labs iespaids – sirsnīgs, zina, ko vēlas dzīvē sasniegt un ka bez cītīga darba tas nav iespējams. Mīl un rūpējas par savu ģimeni. No pusaudža untumiem ne vēsts, kaut gan mamma Edīte teic, ka dēls esot tāds pats kā citi šajā vecumā – «ar radziņiem». Gatim ir jaunāks brālis Artis. Gatis cer, ka arī viņš kādu dienu nodarbosies ar sportu: «Brālim ļoti labi veicas mācības skolā, bet spēka viņam ir daudz – jau šopavasar 2. klasē Artis bumbiņu meta vairāk nekā 40 metru tālumā, kas ir labāk par mani tajā vecumā,» lepojas vecākais brālis. Viņš gribot Arti uztrenēt spēcīgāku par sevi. Jokodams Gatis gan piebilst: «Jā, bet skriet gan viņš nemāk.»No bumbiņas pie šķēpaGatis iepriekš trenējās futbolā, nodarbojās ar austrumu cīņām. 5. klasē aizmetis bumbiņu 60 metru tālumā: «Pēc tam sporta skolotāja gribēja, lai piedalos kādas sacensībās.» Mamma Edīte ir arī dēla sporta skolotāja. Gatis stāsta, ka pirmajās sacensībās Polijā astoņu valstu konkurencē rezultāts bija 69 metri – un otrā vieta. Pēc sacensībām Polijā Gatis pievienojās Lailas Nagles treniņu grupai, sākumā nodarbojoties ar vieglatlētiku kopumā: «Vienu dienu treniņos pamēģināju mest šķēpu. Pirmajās reizēs nekas nesanāca, dažās sacensībās rezultāta nebija, bet, kad sāku mest ap četrdesmit metriem, tad jau likās, ka ir labi,» par šķēpmešanas pirmajām gaitām priecājas Gatis. Abi ar mammu reizē noteic, ka pirmā trenere Laila vēl aizvien par puiku rūpējas un atbalsta.Tad jaunais sportists satikās ar savu pašreizējo Murjāņu Sporta ģimnāzijas treneri Andreju Vaivadu. «Viņš man ir iemācījis ļoti daudz, citu treneri sev nevēlos,» vērtē Gatis, atbildot uz jautājumu, vai gribētu kādu dienu mācīties pie Latvijas izcilāko šķēpmetēju treneres Valentīnas Eidukas. «Pagaidām man bijuši trīs treneri – Laila Nagle, Andrejs Vaivads un mamma,» atzīstas puisis. Mamma bijusi tā, kas sākumā piespiedusi apmeklēt treniņus, jo gribējies ar draugiem «pafliderēt», bet mamma teikusi, ka jāiet, un Gatis arī klausījis. Sarunas laikā puisis vairākas reizes piemin mammas aktīvo līdzdalību viņa panākumos, un var just, ka viņš ir pateicīgs. Treniņos pie A.Vaivada sākotnēji Gatis metis 400 gramu šķēpu un mācījies pareizu metiena tehniku, bet tagad viņš rokās ņem 600 gramu smago šķēpu: «Pirmajās reizēs to metu tikai kādu 39 metru tālumā, pēc laiciņa tas lidoja ap 68 metriem, bet tagad jau 73 metrus,» teic Gatis, piebilstot, ka nemaz tik viegla šķēpmešana neesot.Gatis ar šo sporta veidu nodarbojas tikai trešo gadu. Līdz šim nozīmīgākās sacensības bijušas pasaules jauniešu čempionāts vieglatlētikā Francijā šogad jūlijā: «Kaut arī rezultāts varēja būt labāks – paliku astotais –, esmu apmierināts, ka varēju piedalīties. Šīs sacensības man sagādāja ļoti lielu prieku,» saka Gatis. Mājās uz sienas plauktiņa novietoti visi līdz šim iegūtie kausi un medaļas. To izcelsmi labāk pārzina mamma, dēlam vismīļākais ir kauss, ko kādās sacensībās kā speciālbalvu pasniedzis Bauskas novads. Uz plauktiņa vietu atradusi arī brāļa Arta dāvinātā balva ar supermena emblēmu.Stiprs, nevis lupata!Gatis zina, kādu darbu ne tikai pats, bet arī treneri ieguldījuši viņa izaugsmē, un apzinās, ka viss viegli nav nācis. «Arī turpmāk neceru uz baigi lielo rezultātu, es uz to pamazām tiecos,» Gata runā jaušama mērķtiecība. Pēc viņa stāstītā, lai uzlabotu rezultātu šķēpmešanā, tie treniņos jāuzlabo arī citās disciplīnās. Šķēpmetējam esot jābūt garam un stipram: «Treneris man teica, ka labs augums šķēpmetējam ir metrs deviņdesmit. Es arī gribu vēl paaugties, jo man ir tikai 1,83,» Gata sejā redzams tāds kā neliels sarūgtinājums. Jaunais šķēpmetējs stāsta, ka nav vajadzīgs «baigais» bicepss: «Nepieciešama masa, ātrums, lai tu nebūtu tāds kā lupata!» Pirms sacensībām viņš galvenokārt domājot par to, kāds izdosies metiens: «Vai izdarīšu visu tehniski pareizi. Jāatceras diezgan daudz – kas jādara ar kājām un kas ar ķermeņa augšu.» Arī uztraukums katru reizi pirms metiena liekot par sevi manīt. Mācības ar sportu un brīvbrīžiem grūti apvienotMamma Edīte ir priecīga, ka dēla sekmes ar katru gadu uzlabojas. Taču Gatis atzīst, ka mācības ar sportu ir grūti apvienot: «Ja es mācībās kaut ko izdaru ne tā, tad treniņā par to vien domāju, un tā treniņu varu sabojāt.» No mācību priekšmetiem puisim vislabāk patīk angļu valoda, jo viņš redz tai praktisku pielietojumu: «Sacensībās iepazinos ar lietuvieti, igauni un ukraini – esam labi draugi!»Esmu bijis Spānijā, Čehijā, Somijā, Francijā, Turcijā, Lietuvā, Igaunijā… Mamma 16 gados bijusi tikai Lietuvā. Par savu vaļasprieku Gatis sauc futbola spēlēšanu ar draugiem. Patīkot uzspēlēt arī volejbolu un braukt ar skeitbordu. Mamma stāsta, ka dēlam sports pagaidām ir visa dzīve: «Brīvbrīžos, kad Gatis internetā skatās videoklipus, arī tie ir par sportu – visas vieglatlētikas disciplīnas. Kad pārbrauc mājās no skolas, bumba rokā un Gatis pazūd.» Pavisam mammai Gatis piekrist negrib: «Pastaigājos arī ar draugiem vienkārši tāpat!» Draugi par panākumiem priecājoties reizē ar viņu vai arī pasmejoties: «Aizbrauci uz Franciju un paliki astotais? Kā tas nākas?» Izcilnieks ar lielu apņēmībuMamma dēlu pieteica arī «Latvijas izcilniekos». Pagaidām sporta un veselības kategorijā Gatis ir pirmais, taču žūrijas vērtējums jāgaida līdz 1. septembrim. Ja Gatis iegūtu šo stipendiju, naudiņu viņš iztērētu sporta inventāram. Arī sacensības vasarā ir gandrīz katru nedēļas nogali, nauda aiziet ceļa izdevumiem. Mammai prasīt vairs negribas. Divus gadus Latvijā savā vecuma grupā jelgavnieks ir labākais šķēpmetējs: «Vēl jau neesmu tik varens, bet cerams, ka par tādu izaugšu!» Mamma ar dēlu ļoti lepojas, sakot, ka Vadims Vaiļevskis Gata vecumā bijis tikai 16. vietā. Uz to viņš atbild, ka tas ir atkarīgs no veiksmes – var veikties un var neveikties. «Es nejūtos slavens, lai arī Latvijā esmu pirmais. Redzot, ka pasaulē par mani met desmit metrus tālāk, saprotu, ka jātrenējas vēl ir daudz.»
