Aktieris Andris Keišs līdz ar citiem darbiem gatavojas rokoperas «Kaupēn, mans mīļais!» Jelgavas pirmizrādei
Uz Jelgavas kultūras nama skatuves 3. septembrī (pat dienu pirms izrādēm Latvijas Nacionālajā operā) notiks Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas «Kaupēn, mans mīļais!» jaunā iestudējuma pirmizrāde ar Andri Keišu titullomā. Turpinot «Ziņu» ceturtdienas sarunas ar cilvēkiem, kuri veido kultūrvidi Jelgavā vai plašākos mērogos, bet tā vai citādi saistīti ar mūsu pilsētu vai tuvējiem novadiem, grūti atrast piemērotāku iemeslu, lai tiktos ar populāro teātra un nu jau arī kino aktieri.«Man ļoti patīk, ka pirmizrāde būs tieši Jelgavā,» neslēpj A.Keišs, «izrādē taču skan dziesmas par Jelgavu, un reālie notikumi arī risinājās tās apkaimē.» «Vēl vairāk – izrādās, Kaupēns uzdarbojies vietās, kur es bērnībā kopā ar mammu un tēti kaplēju cukurbietes,» atzīstas aktieris.– Vai piedāvājums atveidot Kaupēnu pašam bija negaidīts?Tas nāca no Jāņa Lūsēna. Bija svarīgi Kaupēnu, kurš taču galu galā nav nekāds varonis, nospēlēt dramaturģiski. No pirmā iestudējuma Liepājas teātrī (tagadējo veido muzikālais teātris «Ars Nova» – red.) viņš palicis atmiņā kā tāds nesaprastais cilvēkbērns. Bet Kaupēns tomēr ir slepkava, kurš galināja ne tikai pieaugušus cilvēkus, bet pat bērnus. Jānis Lūsēns vēlējās, lai šis tēls būtu pamatots aktieriski.Absurda bija jau situācija Kaupēna tiesas laikā, kad viņu sagaidīja ar ziediem un nesa ēdienu. Es šos cilvēkus tiešām nesaprotu, vai tad neviens no viņiem pat nebija iedziļinājies kaut tā laika avīžu rakstos? Kā uz to lai reaģē Klabiņu māju saimnieks, kura māju nodedzināja un bērnus noslepkavoja Kaupēns? Starp izdarīto un to, kā pret viņu izturējās daļa sabiedrības, ir milzu disonanse.Kaupēns taču «nevienā acī» nebija nekāds Robins Huds – visu nolaupīto naudu viņš gluži vienkārši noplītēja.– Lai nu kāds bija Kaupēns, muzikālā izrādē tev līdztekus aktieriskajai meistarībai būs jārāda arī sava dziedātprasme. Kā jūties kopā ar īstiem šīs jomas profesionāļiem?Tā kā komponists bija noskatījies «Latviešu mīlestību» Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), kur es arī dziedu, nāca Kaupēna lomas piedāvājums rokoperā. Vairākas dienas domāju, vai es to varu un vai tas man ir vajadzīgs. Četrpadsmit savas profesionālās darbības gadus esmu pavadījis dramatiskajā teātrī, arī kino, bet atveidot savu lomu dziedot – izaicinājums bija diezgan spēcīgs.Vakar kā reiz bija mēģinājums, kur dialogu dziedāja Ance Krauze un Marts Kristiāns Kalniņš…– Tevis izpildītajai Jēkaba Nīmaņa dziesmai «Guna» no Jaunā Rīgas teātra izrādes, cik zinu, arī piekritēju netrūkst. It sevišķi, ja kāda Guna reiz sastapta arī realitātē… Tas jau arī bija pirmais aizmetnis, no kura sākās visa mana muzicēšana. Lai gan mācījos Jelgavas 4. vidusskolā, mūzikas novirziens, kur apguva solfedžo un, sākot no 4. klases, pūta trompetes, bija b klasē. Mani māmiņa «palaida» a klasē ar aizbildinājumu, ka bērnudārzā esot šausmīgi neieredzējis ne mūziku, ne muzikālo audzinātāju. Tagad, protams, to nožēloju.– Tad varbūt jau 4. vidusskolā radās doma kļūt par aktieri?Man ļoti palaimējās ar skolas teātra vadītāju Ilzi Vazdiķi. Tagad saprotu, ka ir skolu teātru režisori, kas tikai sabojā varbūtējos aktierus, savukārt viņa veidoja vidusskolēna viedokli, nevis tikai pulēja aktiermeistarību.Tomēr uzreiz pēc skolas iestājos mājturības specialitātē tepat Lauksaimniecības universitātē. Tad gluži nejauši satiku citu jelgavnieku (gan no 1. vidusskolas) – Artūru Skrastiņu, ar kuru biju sapazinies dažādos daiļrunas konkursos, un abi kļuvām par kursabiedriem Kultūras akadēmijā.– Redzēju afišu, jau šovakar (saruna ar A.Keišu notika 23. augustā – red.) tev jāspēlē izrādē «Klusuma skaņas». Jūsu teātrī ir arī «Latviešu stāsti», «Latviešu mīlestība», «Kapu svētki» un citas Alvja Hermaņa veidotās izrādes, kuru materiāls top faktiski mēģinājumu procesā. Tai pašā laikā ir arī strikta dramaturģija, kā Šekspīra «Otello», Turgeņeva «Mēnesis uz laukiem» vai Volodina «Pieci vakari». Kāds virziens tev pašam tuvāks?Vākt materiālu ārpus teātra ir ļoti saistoši. Veidojot «Kapu svētkus», es tepat 4. vidusskolā satikos ar muzikantiem, kas reāli spēlē bērēs. Pēc pirmizrādes gan saņēmu aizrādījumu, ka mēs uz skatuves esot spēlējuši pārāk ātri, kapos šis «gabals» skanot nedaudz lēnāk – bēres taču.Tomēr vairāk vai mazāk pašradīšanas posms ir beidzies, atkal vairāk orientējamies uz klasiskām vērtībām, tūlīt būs «Oblomovs», plānā ir «Jevgeņijs Oņegins», «Noziegums un sods». Tādus darbus mēs paši teātrī, protams, nekad nevarētu uzrakstīt.Bet kāda veida iestudējumus izvēlētos labāk, tas ir neatbildams jautājums, tāpat kā par kino un teātri – protams, abus.– Nu re, jau pats nonāci pie jautājuma par kino. Reti kurš latviešu aktieris šajos laikos sakrājis tik daudz kinolomu.Nepastarpinātā saite ar skatītāju, kad viss notiek šeit un tagad, iespējama tikai teātrī. Kino tapšanas process šajā ziņā ir absolūti bezkaislīgs. Kamera atšķirībā no publikas klusē.– Par jaunajām filmām (izņēmums varbūt vienīgi «Seržanta Lapiņa atgriešanās») pastāv arī tāds viedoklis, ka pēc Jāņa Streiča mums nekas jēdzīgs nav tapis. Vai patlaban esi iesaistīts kādā kino projektā?Nu ir tas brīdis, kad Latvijā daudz filmē ārzemnieki. Man tikko piedāvāja lomu kādā krievu astoņu sēriju filmā. Diemžēl laika trūkuma dēļ nācās atteikties.Ja par «Seržantu Lapiņu», tad tiešām domājām par to, lai skatītājam būtu jautri, lai viss būtu skaidrs. Tiešām, viens latviešu kino posms ir bijis tāds, kad taisīja interesantu kino festivāliem. Bet festivālu publika ir varbūt labi ja desmit tūkstošu visā Eiropā. Šādas filmas jātaisa ar ļoti minimāliem budžetiem, neskarot nodokļu maksātāju naudu. Tai pašā laikā esmu arī pret galīgu komerckino bez jēgas un idejas. – «Kaupēns», teātris, kino – par darba trūkumu nudien nevari žēloties. Kā daudzos pienākumus spēj savienot?Jo pieaugušāks kļūsti, jo labāk spēj saplānot laiku. Mazāk rausties un uz savu laiku spēj paskatīties ar «vēsu aci». Saprast, ka reizēm vajag arī atpūsties. Vismaz vienai dienai nedēļā jābūt absolūti brīvai. Mūsu ģimenē tās sanāk pirmdienas. Un laiks no rītiem, jo jaunā paaudze (dvīņiem Magdalēnai un Ādamam ir četri gadi) ceļas krietni agrāk par mēģinājumu sākumu.
