Gleznotājs Uldis Zuters 70. dzimšanas dienu svin ar jaunu personālizstādi un kataloga klajā nākšanu.
Apmeklējot Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā vakar atklāto izstādi, kur darbu skaits mērojams sešos desmitos un visjaunākie datēti ar 2011. gadu, vestibilā uzmanību piesaista pirmie Ulda Zutera nopietnie mēģinājumi gleznot eļļā, kas tapuši vēl pusaudža vecumā, mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Tos autors pēc ilgiem laikiem uzgājis, pošoties kopizstādei «Sākums» – Jelgavas mākslinieku pavasara atskatam uz katra pirmajiem radošās darbības soļiem.– Šie darbi liecina, ka glezno jau sen, kāpēc tad personālizstādes anotācijā mākslas zinātnieks Māris Brancis tevi nodēvējis par «vēlo ziedu», kas «glezniecības garšu sajutis tikai pēdējos 20 gadus»?Tā nu sanācis, ka manu radošo biogrāfiju faktiski var iedalīt divās «tūrēs». Ja neskaita pašus pirmos mēģinājumus, visvecākais šajā izstādē skatāmais darbs tapis 1978. gadā un ir vēl no tā saucamās «pirmās tūres», bet no tā brīža līdz pat, ja nemaldos, 1986. gadam, glezniecībā neko nedarīju. Tam bija, kā mēdz teikt, subjektīvi iemesli, to dēļ pajuka arī mana pirmā laulība.Algotu darbu vienmēr esmu strādājis gan kā mākslinieks noformētājs, gan zīmēšanas skolotājs, bet pats aktīvi gleznot un piedalīties izstādēs atsāku tikai līdz ar atmodu. Tā kā 1991. gadā tiku uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā, tad par tiem pēdējiem 20 gadiem Māris Brancis nav kļūdījies.– Esi gājis tradicionāli klasisko, fundamentālo mākslinieka izglītības ceļu – sākās ar Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu. Jubileja un personālizstāde ir īstais brīdis nedaudz pakavēties atmiņās.«Rozentāļos» iestājos, «tēva godkārības virzīts», to esmu ierakstījis arī katalogā, kas iznāk reizē ar izstādes atklāšanu. Kā to saprast? Tēvs mājās noliek uz sāls trauciņa gurķi: «Uzzīmē gurķi!», noliek sērkociņu kārbiņu – zīmēju kārbiņu. Līdz izlasīja kādā avīzē sludinājumu par uzņemšanu Mākslas vidusskolā un aizsūtīja uz Rīgu mācīties. Bet es biju vienkāršs lauku puika, dzimis Sidgundas pagasta Ceplīšos, tagadējā Rīgas apriņķī, pie savdabīgi slavenās, diemžēl jau bijušās dzelzceļa līnijas Rīga – Ērgļi. Katru dienu braukāju uz skolu un atpakaļ ar vilcienu. Vēl tagad atceros rīta vilciena atiešanas laiku: pulksten 5 un 6 minūtēs, tā ka puspiecos bija jāceļas. Labi, ka stacija bija turpat netālu. Toties vilcienā iemācījos spēlēt kārtis un varbūt vēl šo to, kas atstāja savu ietekmi uz turpmāko dzīves gājumu. Katrā ziņā sava veida skola bija arī Ērgļu vilciens.– Tad Mākslas akadēmija. Vai mūsu pilsētā nonāci kopā ar kolēģiem, kad veidojās Jelgavas mākslinieku organizācija?Agrāk. Tas atkal ir īpašs stāsts. Otrajā kursā apprecējos ar keramiķi Sarmīti Zuteri. Pēc studijām viņu norīkoja darbā uz «Latvijas keramiku», un tā es kļuvu par jelgavnieku. No 1965. gada, organizācija sāka veidoties vēl pēc trim četriem gadiem.– Pirms 10 gadiem tepat Eliasa muzejā bija tava personālizstāde «Gleznās pārtapušās dienas». Tātad arī šī izstāde nav nejaušība, bet apzināts veltījums cienītājiem nozīmīgā savas dzīves gadskārtā?Tā kā pats strādāju muzejā (nu jau 13 gadu Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā esmu dizainera amatā), tad man šāda laimīga iespēja pastāv. Te taču nav nemaz tik viegli tikt iekšā – uz šo personālizstādi pieteicos jau pirms trim gadiem… Bet ja nopietni, neslēpšu, ka šoreiz datums tika speciāli pieskaņots (U.Zutera dzimšanas diena ir 7. septembrī, kad arī tika atklāta izstāde – red.).– Izstādē dominē pēdējā desmitgadē tapušie darbi vai ir kādi īpaši akcenti?Lielā mērā par izstāžu zālē skatāmo ir atbildīgs mākslinieks Mārcis Stumbris, jo es pats negribēju nodarboties ar savu darbu atlasi un izstādes iekārtošanu, tā teikt, no malas labāk redzams.Faktiski izstādītās gleznas var iedalīt divās lielās daļās – pagājušajā un šajā gadsimtā tapušie darbi. Šur tur gan ir arī tāds laika kokteilis, jo izvietojumā prioritāra bija nevis darbu hronoloģija, bet kopskats. Ir arī pavisam jauni darbi, kuri vēl nekur nav izstādīti, jaunākais – «Saulespuķes Burgundijā» (interesenti var salīdzināt ar mūsu pašu «Saulgriezēm», kas tapušas 1999. gadā – red.). Daudz darbu no plenēriem, tajos labprāt piedalos tāpēc, ka ierobežotais laiks un interešu saskaņošana ar pārējiem ir lieliska iespēja piespiest sevi gleznot. Piemēram, jūras ainavas tapušas Ainažos, uz kurieni braucu jau vairākus gadus, daži darbi ir no plenēra Tatros.– Izņemot dažus pašportretus, tev galvenokārt ir darbi «bez cilvēka»?Tur arī zināmā mērā ir saistība ar manu pirmo un otro «tūri». Kad atsāku gleznot, jutu, ka esmu zaudējis formu. Daba tomēr, šķiet, ir mazāk prasīgs modelis nekā cilvēki. Nepūlos arī «izsmadzeņot» nekādas sarežģītas konstrukcijas, gleznoju to, ko redzu. Uzskatu, ka tā īstā jēga ir patiesumā. Neuzskatu sevi arī ne par kādu klasiķi vai glezniecības spīdekli.– Kas to tagad var pateikt – klasiķis vai nē?Līdz elites grupai man vēl tālu. Esmu vidusmēra…Ja strādātu «riktīgi», katru gadu būtu jāuztaisa pa šādai izstādei, nevis reizi 10 gados. Bet tad jau tikai «jāmālē», bet es varu gleznot vien brīvdienās un atvaļinājumos.– Tev ar mākslu saistīta praktiski visa ģimene. Vai tas traucē vai palīdz, varbūt bieži diskutējat par profesionālām lietām?Tā kā friziera darbs, ar ko nodarbojas mana tagadējā sieva, arī ir māksla, tad māksliniece nav tikai mana vecākā meita Gundega, kas Briselē strādā par tulci. Jaunākā – Asnate – ir stikliniece, un ar šo jomu man īpaši saskarties nesanāk. Dēls Kalvis gan ir gleznotājs, uzskatu, ka viņš pieder elites klases profesionāļiem. Sastopamies ne pārāk bieži, bet viņa padomi bieži vien ir vērtīgi. Tomēr katram savs ceļš ejams, tāpēc nekādas dižās diskusijas neizvēršam.
