Ivars Zariņš, Saskaņas Centrs Ekonomikas ministra kandidāts, Nr. 1 Zemgales vēlēšanu sarakstā Pēdējos gados Latvijas valsts attīstības stratēģija atgādina kuģi bez kapteiņa, kurš jūrā dreifē pilnīgi bez jebkāda virziena un mērķa. Pašlaik valsts vadītāji paļaujas uz labo ceļavēju un priecājas, ka lietas kaut kā kustas uz priekšu, bet neviens nav gatavs pat domāt par to, ko darīt, ja pienāks kārtējā vētra.
Tiem, kas grib vadīt valsti, bet īsti nezina, ko ar to darīt, tas ir ļoti ērts risinājums, jo tad pašiem ne par ko nav jālauza galva, nav jāuzņemas atbildība – visu var uzgrūst globālajiem procesiem, ārējiem tirgiem, eiro.
Taču diez vai to var nosaukt par atbildīgu un pārdomātu pieeju, par spīti tam, kas tik uzstājīgi tiek mums iegalvots, piemēram, kāda panaceja visām mūsu problēmām būs eiro ieviešana.
Jāatzīst gan, ka pamatā šie runātāji ir atsevišķi politiķi un banku apoloģētie ekonomikas eksperti, kuri mēģina “nopārdot” sabiedrībai eiro ieviešanas ideju un tādējādi arī ar to saistīto pasākumu pamatotību: “2014. gadā ir jāievieš eiro par katru cenu, un tad Latvija būs glābta, tas nodrošinās mums ekonomisko izaugsmi, investīciju piesaisti, un visus citus labumus”.
Protams, eiro ieviešana dos mums zināmas priekšrocības, sevišķi bankām, neviens to neapstrīd. Tomēr vai veids, kādā mums tiek piedāvāts to panākt, ir Latvijas interesēm atbilstošs? Sevišķi ilgtermiņā?
Un vai tiešām šīs iespējas, kuras mums tiek solītas līdz ar eiro ieviešanu, Latvija nav spējīga veiksmīgi nodrošināt arī bez eiro ieviešanas, līdz ar to dodot sev iespēju veidot savu fiskālo, monetāro politiku atbilstoši savām interesēm? Jeb vai mēs (valdošie, labējās partijas) vienkārši nezinām, ko ar visām šīm valsts iespējām darīt, un tāpēc cenšamies pēc iespējas ātrāk atdot tās citiem, lai tie mūs vada? Un tāpēc, lai varētu to “nopārdot” sabiedrībai, tiek lietoti visi iespējamie argumenti:
Mums tiek iegalvots, ka eiro nodrošinās investīcijas. Taču patiesībā galvenais, ko vērtēs investors, ir – cik stabila, cik paredzama ir uzņēmējdarbības vide, kāda ir valsts nodokļu politika, kāda ir valsts infrastruktūra, kādi instrumenti ir pieejami, lai veicinātu atbilstošā biznesa attīstību šajā valstī, kāda ir darba spēka kvalitāte un pieejamība – lai to visu nodrošinātu, nav nepieciešams eiro, bet gan atbildīgi, pārdomāti lēmumi attiecībā uz valsts attīstību.
Cenšoties par katru cenu ieviest eiro, mēs nozīmīgi ierobežojam sev šīs iespējas veidot stabilu, uz izaugsmi vērstu tautsaimniecības politiku un patiesībā pasliktinām, nevis veicinām savas investīciju piesaistīšanas iespējas – realizējot strauju budžeta deficīta samazināšanu, mēs apgriežam sev iespējas realizēt tālredzīgu valsts attīstības stratēģiju un īstenot valsts investīciju politiku, attīstīt izglītību, zinātni, samazinām manevra iespējas realizēt uzņēmējdarbību sekmējošu fiskālo politiku.
Turklāt pašlaik joprojām tiek noklusēts, kā tiks panākts vēl viens nozīmīgs eiro ieviešanas nosacījums – strauja inflācijas samazināšana.
Pašlaik, lai īstenotu plānu EIRO 2014, sagaidāmās 4-5% inflācijas vietā uz nākošo gadu to vajadzētu samazināt gandrīz divkārt – uz apm. 2,5%. Un, lai gan visai nozīmīgu daļu esošās inflācijas sastāda nodokļu pieaugums, tikai ar iesaldētiem nodokļiem vien šādu inflācijas samazinājumu nebūs iespējams nodrošināt. Ja vēl ņemam vērā globālās tirgus tendences – sagaidāmo pārtikas cenu un energoresursu pieaugumu -, tad tas var izrādīties Latvijas ekonomikai vēl lielāks izaicinājums, nekā budžeta deficīts. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc par to līdz vēlēšanām netiek vispār runāts?
Esošajā situācijā, kad Latvijai vajadzētu domāt par to, kā stimulēt savu ekonomiku, kā veicināt iekšējo pieprasījumu un naudas pieejamību uzņēmējiem, valstij, lai ieviestu eiro, būs jāpieņem tieši pretēji lēmumi – jācenšas ierobežot iekšējo patēriņu (tātad tā ir valsts sektorā strādājošo algu, pensiju un sociālo atbalstu samazināšana), savukārt LB būs jāuztur augstas procentu likmes, lai mazinātu naudas apriti ekonomikā.
Rezultātā, pat tādā gadījumā, ja mēs ieviesīsim eiro, mēs nevis ieiesim Eiro zonā, bet gan ierāposim. Ja vispār vēl būs, kam rāpot, jo šo konsolidējošo pasākumu un globalizācijas rezultātā mēs strauji zaudējam savu darba spēku un attīstības iespējas, tāpēc piedāvātā politika – tagad pacietīsimies, savilksimies čokuriņā, pārlaidīsim visu un pēc tam būs labi – diemžēl var būt liktenīga Latvijai, jo globalizētā pasaulē tas tā nestrādā – līdzīgi kā, sažņaudzot ūdeni saujā, tas aiztek projām. Tādējādi mēs zaudējam savu galveno attīstības potenciālu – cilvēkus – un neattīstām savas priekšrocības un iespējas, kuras tikmēr izmanto un aizņem citi. Tādējādi mēs paši sevi ierakstām zaudētājos, un radām sev nopietnas problēmas sekmīgai ilgtermiņa izaugsmei, jo mums vienkārši nebūs, uz ko šo izaugsmi nodrošināt – mēs neieguldām savā izglītībā, neieguldām infrastruktūras attīstībā, tā vietā mēs visu konsolidējam.
Pašlaik vajadzētu domāt nevis par eiro ieviešanu, bet gan par savas ekonomikas izaugsmes pasākumiem. Pat nebaidoties no budžeta deficīta, ja tas ir nepieciešams, lai īstenotu izaugsmes pasākumus un celtu savu darba ražīgumu. Jo budžeta deficīta apmērs ir jāvērtē nevis absolūtos ciparos – liels – slikti, mazs – labi (tā ir principiāla kļūda, kas pašlaik tiek pieļauta) –, bet gan relatīvi pret IKP pieaugumu.
Un tad ir pamatots jautājums, kas Latvijai esošajā situācijā ir vairāk nepieciešams – mazs deficīts un maza izaugsme, vai lielāks deficīts un lielāka izaugsme?
Un šeit nav runa par “gāzi grīdā” politiku, kad ekonomika tika pārkarsēta, bet gan par to, lai radītu sev iespēju normāli attīstīties, piecelties no grīdas, nevis censties veidot savu izaugsmi rāpojot, naivi cerot, ka tā kādu apsteigsim. Arī sekmīgas Eiro ieviešanas dēļ ir ļoti svarīgi, ka mēs pievienojamies Eiro zonai ar spēcīgu, atveseļotu ekonomiku, nevis novārdzināti, izsmelti, jo Eiro monetārā politika tiks īstenota tāda, kāda tā ir izdevīga ekonomiski spēcīgajām valstīm, un mums ir jābūt ar tām uz viena viļņa, citādāk sanāks kā Īrijai – kad tās ekonomiskie tempi bija pārkarsēti, tā nevarēja tos piebremzēt, jo Vācijai bija vajadzīga savas ekonomikas stimulēšana, savukārt, kad, Īrijai nonākot krīzē, bija vajadzīga savas ekonomikas stimulācija, Eiro politika bija pretēja, jo Vācijai bija vajadzīga zema inflācija. Arī šis aspekts ir jāņem vērā un tam ir jāgatavojas, ja vēlamies būt ieguvēji, nevis zaudētāji.
Eiro nav un nebūs panaceja mūsu problēmām, tas ir risinājums tiem, kam nav citu risinājumu, kā vadīt un attīstīt šo valsti.
