Pēc Rietumos pavadītās vasaras jauniešiem dzimtenē pietrūkst smaidu un laipnības.
Pagājusī vasara daudziem jauniešiem saistās ar braucieniem uz ārzemēm. Vieni devušies pelņā, citi papildinājuši izglītību – jaunās personības izpaudušās dažnedažādās jomās. Ilgāk atrodoties prombūtnē, arī mainās skats uz pierasto un it kā labi pazīstamo dzimtenē un mājās. Ar franču valodas skolotāja ieteikumuGlūdas pagasta jaunietes Zitas Rečas lielākais šīs vasaras piedzīvojums bija septiņdesmit dienas Francijā. Pirmo reizi savos astoņpadsmit gados viņa bija aizbraukusi tālāk par Lietuvu un tik ilgi prom no mājām. Pirms diviem gadiem pēc pamatskolas beigšanas Līvbērzē Zita iestājās Dobeles Amatniecības vidusskolā, lai mācītos viesnīcu apkalpošanu. Fakultatīvi pie skolotāja Nadima Zia, kurš agrāk dzīvojis Francijā, sāka apgūt franču valodu. «Esmu no sirds pateicīga skolotājam, kurš, izmantojot savus sakarus, atrada Beigbederu ģimeni, kas mani pieņēma un deva iespēju uzlabot franču valodas un kultūras zināšanas. Es savukārt ģimenei palīdzēju mājas darbos,» stāsta Zita. Pirmajās dienās viņa jutusies dīvaini, jo nevarējusi saprast lielāko daļu no apkārtējo teiktā, taču tas pārvarēts. Draugi nebeidzot jautāt, kā viņa varējusi pieņemt franču virtuvi. Zita secinājusi, ka vārīti gliemeži garšo līdzīgi cūkas kājām. Vienu brīdi gan ļoti sagribējies īsta lauku biezpiena. Ar interesi meitene vērojusi frančus. Redzējusi kāzas, kur jaunais pāris uz baznīcu devies izrotātā traktorā. Francūži kopumā esot smaidīgāki nekā vairums latviešu. Smaidošo seju viņai pēc atgriešanās pietrūkstot. «Tas bija aizraujošs laiks, pat īsti vēl nepaguvu sailgoties pēc mājām, taču, ilgāk esot prom no svarīgā, kas man bija Latvijā, daudz pārdomāju un izvērtēju cilvēku nozīmi savā dzīvē. Vērojot saulrieta apspīdētu lauku ar salmu ķīpām, Francijā sajutu Zemgales plašumus. Sapratu: lai kur es arī atrastos, zem kājām ir tā pati zeme un mani silda tā pati saule,» saka Zita. Upsalas Universitātē stiprina «zaļo» pārliecību Ar skolotājas Māras Jurševskas vadībā izstrādāto zinātnisko darbu par mākslīgās gaismas piesārņojumu Jelgavā pērn valsts konkursā Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolniece Līva Kenkle ieguva ielūgumu vienu vasaras brīvlaika mēnesi pavadīt nometnē Zviedrijā, Upsalas Universitātes pētniecības centrā. Tas atrodas mazā ciematiņā pie Erkinas ezera. Kopā ar Līvu nometnē piedalījās sešpadsmit jauniešu. Pārstāvēta bija Igaunija, Lietuva, Polija, Ukraina, Baltkrievija, Somija un Zviedrija. Zviedru zinātnieku vadībā viņi pētījuši ezerus – gan dzīvo radību, gan ūdens ķīmisko sastāvu. Braukuši ar laivām, ņēmuši paraugus, laboratorijā apstrādājuši, klausījušies lekcijas un devušies ekskursijās. «Bija tiešām vērts braukt. Gan iepazīties ar cilvēkiem no dažādām valstīm, gan arī pētniecība likās ļoti interesanta. Pirmo reizi tik ilgi biju prom no ģimenes un mājām. Tas mācīja patstāvību,» secina Līva. Nometnē visi vairāk vai mazāk runājuši angliski, taču, lai izietu ārpus zinātniskā centra, vajadzējis apgūt zviedru valodas minimumu. Visa informācija uz ielām, ceļiem, veikalos preču iesaiņojumi bijuši pārsvarā valsts valodā. Kādu vakaru Līva kopā ar rūjienieti Maiju Ķīkuli un rīdzinieku Aivaru Cīruli devusies uz tuvējo mežu meklēt vikingus. Nometnes dalībnieku zviedru asistenti it kā jokojot teikuši, ka tādi tur tiešām dzīvojot. Gājuši, gājuši un ieraudzījuši apmetni. «Sākumā nobijāmies – pie mazas būdiņas sēž vīrs ar lielu, garu bārdu, rupja auduma drēbes, kājās kaut kas līdzīgs pastalām. Taču uzreiz aicināja mūs iekšā, un sadraudzējāmies. Protams, tie nebija īsti vikingi, bet gan etnologi, kas iejutās vikingu ādā un arī piesaistīja tūristus,» stāsta Līva. Meitene vēl īsti nezina, ko studēs pēc ģimnāzijas, bet Upsalas zinātnes centrā pavadītais mēnesis stiprinājis atziņu, ka viņas darba lauks būs saistīts ar «zaļo», videi draudzīgo virzienu. Miers un klusums Kanāriju salās«Es visu ziemu meklēju kaut visvienkāršāko darbu, taču nesaņēmu nevienu piedāvājumu,» stāsta Jelgavas 1. ģimnāzijas 12. klases skolniece Kitija Tīruma. Sākoties vasaras brīvdienām, viņa aizlidoja uz Kanāriju salām, kur no 21. jūnija līdz 2. septembrim strādāja par kasieri ūdensatrakciju parkā «Siampark». Par apliecinājumu tam meitenes seju rotā iedegums, kas vasarā iegūts vietā, kas ir tuvāk Āfrikai, nevis Eiropai. Tiesa, pasaulē pazīstamajā kūrortā – Spānijai piederošajās Kanāriju salās – Kitija nebija pirmo reizi. Pirms diviem gadiem viņas ģimene tur iegādājās bāru un mēģināja sākt savu biznesu. Meitene Tenerifes salas skolā spāņu valodā mācījās desmitajā klasē, taču pēc gada viņa ar māti un brāli atgriezās. Kitijas tēvs joprojām ir tur. Viņš šovasar meitu sagaidīja un nodrošināja ar dzīvesvietu. «Kanāriju salās ir miers un klusums, šķiet, nevienu nekas neinteresē. Man tomēr sirdij tuvāka ir tā steiga, kas ir dzimtenē. Darba lietās spāņi gan var būt ātri. 19. jūnijā man palika 18 gadu, 20. jūnijā vakarā tiku uzaicināta uz darba pārrunām un nākamajā dienā jau strādāju,» stāsta Kitija. Darba devējs par priekšrocību uzskatījis viņas krievu valodas prasmi. To vietējie nezinot, toties krievu atpūtnieku īpatsvars Kanāriju salās esot kādi procenti četrdesmit. Pirms prombraukšanas Kitijai esot teikts, ka darbā viņa var atgriezties jebkurā laikā. Kasierēm tur maksājot ap tūkstoš eiro mēnesī, bet Kitijai šķiet, ka viņa jau varētu pretendēt uz vēl atbildīgāku darbu. «Agrāk es domāju, ka pēc vidusskolas tūlīt iešu studēt. Taču tagad liekas, ka vispirms kārtīgi jāizdomā, ko gribu mācīties un vēlāk strādāt. Ja tas nebūs skaidrs, pēc ģimnāzijas beigšanas braukšu uz Kanāriju salām. Maksimums, ko es tur gribētu pavadīt, gan būtu divi gadi,» spriež Kitija. Latvieši palīdz latviešiemVasarā brīvlaikā strādāt vēlējās arī Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks Artūrs Pugejs. Taču vēl maija beigās nekādi darba piedāvājumi neesot bijuši. Toties piedāvājumu strādāt veikala noliktavā Leičesterā Anglijā saņēma viņa klasesbiedrs Miķelis Meijers. Arī Artūrs sāka interesēties par darbu ārzemēs. Ģimenes draugi Liepiņi, kuri vairākus gadus dzīvo Anglijā, Bostonā, pieteicās puisi izmitināt savās mājās ar paļāvību, ka gan jau darbs atradīsies. Apmeties pie Liepiņiem, Artūrs gaidījis darbā iekārtošanas firmas pārstāvja zvanu. Tukšā pagājušas sešas dienas, tuvu beigām bijusi līdzpaņemtā nauda. Beidzot septītās dienas vakarā darbā iekārtotāji ziņojuši, ka vajag strādnieku maiznīcā, kur ražo veikalu tīkliem picas. Samaksa, atvelkot darbā iekārtotāju tiesu, sanākusi minimālā. Tomēr piecās nedēļās Artūrs, strādājot vienkāršu darbu, nopelnījis astoņsimt mārciņu – alga lielāka nekā mātei, kas Jelgavā strādā par skolotāju. Artūra kolēģi bijuši poļi, lietuvieši, spāņi, portugāļi, angļu pavisam maz. «Anglis ar augstāko izglītību pelna 35 mārciņas stundā. To nevar salīdzināt ar manām 5,9 mārciņām par stundu,» teic Artūrs. Puisim labā atmiņā ir britu laipnība, pieklājība un miers. «Ja tev Anglijā ir darbs, tad vari nopelnīt pietiekami daudz, lai normāli paēstu, samaksātu par dzīvokli, aizietu uz kino. Nav tā kā Latvijā, kad bieži vien cilvēkam darbs ir, bet naudas nav,» saka Arturs. Tomēr nākotni viņš cer saistīt ar Latviju, kur daudz draugu un domubiedru.
