Uzbekistānas eksotika latvietes acīm – nostaļģija un jaunatklājumi.
Jelgavniece Jeļena Girucka vasaras izskaņā, izbaudot Centrālāzijas nacionālo bagātību varenumu un austrumniekiem piemītošo viesmīlību, viesojās savā sapņu zemē Uzbekistānā. Vietā, ko vēsturiski šķērsojis Lielais zīda ceļš no Ķīnas uz Eiropu. Iespaidiem piesātinātā nedēļa paskrējusi kā viena diena, un pēc atgriešanās Latvijā Ļena zina, ka tur atkal atgriezīsies.Kas noteikti jāredzUzbekistānā jau vairākus gadus dzīvo Ļenas paziņas, kas ar nostāstiem par šo zemi, kultūru un cilvēkiem viņu tā vien vilinājuši to redzēt savām acīm. «Vēsture, kultūra, nacionālie ēdieni, daba ir stipri atšķirīgi no mums ierastā, tādēļ sākumā daudzas lietas šķita pat nepieņemamas, bet ir arī ko mācīties no uzbekiem. Pārņēma arī nedaudz nostalģiskas izjūtas, kas atmiņā uzjundīja padomju Latvijas laikus. Uzbekistāna ir tikai ceļā uz Eiropā sasniegto, un tur ir cits dzīves līmenis,» stāsta jelgavniece. Ar avioreisu Rīga – Taškenta galamērķī Ļena nokļuva pēc četrarpus stundām. Tā kā rūpes nesagādāja ne nakšņošana, ne transporta plānošana (par visu bija parūpējušies draugi), atlika vien baudīt atpūtas piedāvājumu. Buhara un Samarkanda ir vienas no vecākajām pilsētām pasaulē, kas kā pilsētas – nevis arheoloģisko izrakumu drupas – piedzīvojušas mūsdienas. Vēsturiski Uzbekistānas teritoriju šķērsojis Lielais zīda ceļš. Gar šo ceļu pilsētās teju ik uz soļa manāmi arhitektūras pieminekļi no dažādiem vēstures posmiem, sākot no Akmens laikmetam līdz pat viduslaikiem.Valsts apskate sākas ar Taškentu. Tās iedzīvotāju skaits līdzīgs kā Latvijā – mazliet vairāk nekā divi miljoni. «Pilsēta ir diezgan jauna, un no vēsturiskā tajā maz kas vērojams. No 375 metrus augstā televīzijas torņa paveras neaizmirstams skats uz pilsētu. Taškentieši ļoti lepojas ar «Khast Imom» vēsturisko kompleksu, kur vienā no muzejiem glabājas vecākais korāns pasaulē,» stāsta Ļena.Apskates vērts ir pilsētas centrālais jeb Uzvaras laukums, kur alejās virs galvām liecas vīnogu ķekari, ir daudz ziedošu koku un krūmu. Laukumā joprojām deg mūžīgā uguns un atrodami akmenī iecirsti Otrajā pasaules karā bojāgājušo uzbeku vārdi. Blakus laukumam iepriecina iespaidīga krāsaina muzikālā strūklaka.«Taškentā ir lieli tirgi jeb bazāri, kur acis žilbst no spilgtām krāsām un degunu kairina eksotiski aromāti. Bazāri ir trokšņaini un pārpildīti, var nopirkt visu – dārzeņus, augļus, gaļu, alkoholu, apģērbu, apavus, pārtiku. Kā katrā tirgū arī tur pieņemts kaulēties,» stāsta Ļena. Pretstats ir Buhara, kas glabā senatnes elpu un lepojas ar vairāk nekā 2000 gadu vecu vēsturisko centru. Ar vilcienu tā ir septiņu stundu braucienā no Taškentas. «Apskates objektos, muzejos un naktsmītnēs ir trīs atšķirīgas cenas: vietējiem iedzīvotājiem, NVS pilsoņiem un ārzemniekiem. Tomēr mūsu makiem tās ir pat ļoti zemas. Piemēram, Buharas centrā viesnīcas numuriņš vietējam izmaksās vidēji četrus latus, bet ārzemniekam – desmit latu. Arī minimālā alga valstī ievērojami atšķiras – tur tā ir ap 80 latu,» stāsta ceļotāja. Samarkanda ir viena no vecākajām Centrālās Āzijas pilsētām un tiek dēvēta par Zīda ceļa sirdi. Tā ir pilsēta ar teju trīs tūkstošu gadu vēsturi. Viens no Samarkandas krāšņākajiem objektiem ir Registāns – spožākā šā reģiona islāma arhitektūras pērle. Samarkandā noteikti jāapmeklē «Guri Amir» jeb kādreiz izcilā karavadoņa Amīra Timura mauzolejs. Plovs, tēja un «ļepjoškas» Samarkandas tirgū nopērkamas «ļepjoškas» – krāsnī cepti plāceņi, kas ir viens no Uzbekistānas nacionālajiem lepnumiem. «Plovs Uzbekistānā ir visur un visādos veidos. Ir centri un restorāni, kuros to gatavo 200 litru lielos traukos. Draugu un radu kompānijās tas tiek baudīts no vienas kopīgas bļodas. Plovam klāt ēd vārītas olas. Cūkgaļu tur nelieto, tās vietā gatavo liellopu un jēru. Daudz un visur klāt piedzer tēju, kas pie viņiem tiek uzskatīts par svētu dzērienu. Salejot viesiem tēju, vislielākais cieņas apliecinājums ir, ja saimnieks viesa pialu (tējas trauciņu) piepilda tikai līdz trešdaļai, lai lēnāk to dzertu un ilgāk varētu sarunāties. Tēja parasti tiek baudīta, sēžot uz grīdas paklāja,» atceras Ļena.Vienmēr uz galda ir augļi – patlaban arbūzu un meloņu bumu nomainījis vīnogu un granātābolu laiks. Daudz ir aprikožu, citronu, riekstu. Ļena nobaudījusi arī kamieļmātes un ķēves pienu – katrs ar savu garšu. «Vietējie apgalvo, ka kamieļmātes piens dod septiņas pēcgaršas. Varētu piekrist, tas ir diezgan biezs un pēc konsistences atgādina kefīru. Viņi ir sajūsmā, bet man tā bija tikai eksotika. Ķēves pienu dzēru ierūgušu, un man tas īpaši pie sirds negāja, tāpat kā zirga gaļa. Varbūt tā ir tikai iedoma, ka nav garšīgi,» prāto ceļotāja. Pienu pudelēs tirgo arī uz ielām, un karstumā tas sniedz labu veldzi. Piena pudeles iegremdētas lielos akmens traukos, kas pildīti ar aukstu ūdeni, – kad sagribas dzert, turpat uz ielas ielej bļodiņā un var nobaudīt. Maku vietā lielas kabatasUzbeku ģimenēs tiek stingri ievērotas nacionālās tradīcijas. «Parasti vīrietis nes mājās naudu, bet sieva rūpējas par māju, bērniem un ēdienu. Ģimenes ir kuplas, ar vismaz četriem pieciem bērniem. Daži vīri ļauj sievām strādāt algotu darbu, bet daudzās ģimenēs tas liegts. Visvairāk sieviešu strādā tirgū. Viesojos tur 40 grādu karstumā, tomēr, ja sieviete vēlas iziet no mājas, galvā jāsien lakats, nedrīkst būt pliki pleci vai īsi svārki – citādi ģimenei tas būs liels apkaunojums. Uz tūristēm tas gan neattiecas,» smaida Ļena. Uzbekistānas naudas vienība ir sums. Vienam ASV dolāram atbilst 2,5 tūkstoši sumu. «Jā, maku viņiem nav, bet lielas kabatas gan, jo tajās parasti atrodas pamatīgi naudas žūkšņi. Šur tur, piemēram, restorānā, iespējams norēķināties ar bankas karti, bet bankomātu ir maz,» atceras jelgavniece. Parunājot ar vietējām sievietēm, Ļena secinājusi, ka viņas pārdzīvo, ka tiek vērtētas kā zemāka statusa pārstāves, bet vīrietis sabiedrībā ir augstākas kārtas. Taču atbildības izjūta pret ģimeni viņiem ir augstā godā. Ja pāris arī šķiras, bērnus vienmēr uzturēs vīrietis, piebilst Ļena. Kas tas ir – miskaste? Uzbekistāna ir bagāta dabas resursiem – kalniem, tuksnešiem, upēm, minerālavotiem un silto klimatu. Saulainas dienas tur ir gandrīz visu gadu, tāpat kā kalni ar svaigo gaisu un spožo sauli. Pat četru tūkstošu kilometru augstumā, kur pabija Ļena, visi rosās – dzīvību ienes gan lopi un gani, gan zinātkārie tūristi, kas zirgu vai ēzelīšu mugurā izstaigā tos krustu šķērsu. «Žēl, ka turienes skaistumu aizēno netīrība. It kā visi ļoti mīl savu dzimteni un ir lieli patrioti, bet tajā pašā laikā pie veikaliem un uz ielām nav atkritumu urnu, izņemot lielpilsētas. Apēd saldējumu un papīru nomet turpat zemē. Man to bija grūti saprast,» atzīst ceļotāja. SVARĪGIIerodoties Uzbekistānā, obligāti jāaizpilda muitas deklarācija, kurā jānorāda visas vērtīgās mantas, tajā skaitā nauda, fotokamera, mobilais telefons, dārglietas. Ja kaut kas netiek deklarēts, izbraucot no valsts, to var konfiscēt.
