Autoapmācības piedzīvojumi paliek atmiņā gadu desmitiem.
Ikdienā pilsētas ielās bieži var pamanīt trafaretās mācību automašīnas, kurās instruktori pūlas jaunajiem braucējiem nodot savas prasmes un pieredzi. Mācīšanās ir saistīta ar piedzīvojumiem, kas parasti beidzas ar veiksmīgi nokārtotu eksāmenu. Tiesa, vairāk atmiņā paliek gadījumi, kad tas notiek ne pirmajā reizē. Kā teica, tā bijaStāsta instruktore Olita Nekraša«Es jau trīs gadus braucu pa Rīgu, un jūs man neko nevarat iemācīt,» verot autoskolas durvis Jelgavā,» teica lecīgs puisis.Vadot auto, viņš laida pāri joslu līnijām, krustojumos grieza citiem priekšā. Vairākas reizes es teicu: «Jaunekli, paskatieties, lūdzu, spidometrā!» un arī spiedu viņa vietā bremzes pedāli. Beidzot apmācību, puisis kaut cik centās ievērot noteikumus, taču vēlēšanās «skriet» viņu tirdīja. Pirms eksāmena audzēknim sacīju: «Brauc normāli! Nerādi, cik ātri tu māki braukt!» Ne ar teoriju, ne ar braukšanu puisim eksāmenā nebija problēmu. Atlika vēl apmācību laukumā izbraukt divas figūras. Pirmā – iebraukšana stāvvietā starp automašīnām, kas atrodas paralēli brauktuves malai. Puisis figūru izpildīja perfekti. Otrā pavisam elementāra – apstāšanās pie «kases aparāta». Iebraucot autostāvvietās, dažkārt vadītājam jāpiestāj pie reģistrācijas ierīces, jānospiež poga, jāpaņem čeks, un tad tikai paceļas barjera. Eksāmena laukumā «kases aparātu» aizvietoja vienkāršs stabiņš. Tam vajadzēja piebraukt un, atverot logu, pieskarties. Puisim nu vēlējās parādīt, ka šo manevru var izpildīt kā neviens. Viņš apgrieza auto un, nesoties stabiņam klāt, aizskāra to ar spoguli. Neieskaitīts! Atļauts vēl viens mēģinājums. Piebraukšanas ātrums nebija mazāks. Viņš apstājās, sniedzās pēc stabiņa un, nepaceļoties no sēdekļa, to nevarēja aizsniegt. Eksāmens jāpārliek. Bēdīgs zvanīja uz autoskolu. Atbildēju: «Bet jūs jau pašā sākumā man teicat, ka es jums neko nevaru iemācīt.» Ceru, ka tā tomēr viņam ir mācība visai dzīvei. Traktors iebrauc LielupēStāsta pensionētais docents Jānis BlīvisPagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tā sauktajos Hruščova laikos, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā bija ieviesta prasība visiem agronomiem iegūt traktora vadīšanas tiesības. Puišus parasti tas interesēja, bet meitenes nesaprata, kāpēc kas tāds viņām būtu vajadzīgs. Es klusībā piekritu, taču mācību plāns jāievēro. Pils salā aiz jahtkluba bija iekārtots laukums, kur pietika vietas nodarbībām četriem traktoriem. Katrai topošajai agronomei par instruktoriem bija pielikti Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes studenti, kas jau agrāk bija ieguvuši traktora vadīšanas tiesības. Es vadīju nodarbību kopumā. Tā kādā pusdienas pārtraukumā devos uz pils ēdnīcu. Atnācu atpakaļ – instruktori spēlē kārtis, bet viena meitene ar visu traktoru pazudusi. Trakums! Vienam puisim bija motocikls. Ar to apriņķojām apkārt pilij, uzbraucām uz Lielās ielas. Taču meiteni nekur nemanīja. Beigās iedomājāmies, ka viņa tomēr varētu braukt pa salu. Līdz tās galam trīs kilometri – braucam! Tur arī atradām studenti, kas sēdēja pie kuģu zīmes un raudāja. Jautājām: «Kur traktors?» Viņa pameta ar roku uz upi. Izrādījās, nejauši traktoram bija ieslēgusi transportātrumu un braucamo vairs nav varējusi novaldīt. Tas gājis uz priekšu, kur sala kļūst arvien šaurāka. Cilvēks apmulsis, nevar vairs apgriezties un iebrauc taisni upē. Labi, ka tas bija vecais «Belarus» bez kabīnes. Meitene nolēca no sēdekļa un izpeldēja. Izsaucām no Pasta salas glābšanas stacijas ūdenslīdējus. Tie aizāķēja traktoru, kas nebija apgāzies un atradās apmēram četru metru dziļumā. Ar kāpurķēdnieku izvilkām – nekāda vaina. Tikai meiteni vajadzēja nomierināt. Protams, viņu nesodīja. Tikai 17 kilometru no DobelesStāsta instruktors Jānis BatņaUz nodarbībām atnāca kāda dāma pāri piecdesmit. Viņa slavēja savu vīru, kurš jaunībā neesot ļāvis mācīties braukt. Taču nu apstākļi bija mainījušies – vīrs slimības dēļ vairs nevarēja braukt, un jau cienījamākā vecumā nācās sākt stūrēt sievai. «Man tas maršruts ir tikai 17 kilometru no mājām līdz Dobelei un atpakaļ,» sacīja apmācāmā. Šķiet, tas tika pateikts ar domu, ka cilvēkam nav prātā lieli ceļojumi un instruktoram prasībās vajadzētu būt pieticīgākam. Mācības beidzās sekmīgi. Dāma nolika tiesības. Pēc gada gadījās, ka biju piestājis autostāvvietā Saulkrastos. Pēkšņi kaucošām riepām piebrauca golfs. No tā izkāpa mana pieticīgā braucēja. «Vai tad no šejienes līdz Dobelei ir 17 kilometru!» jautāju. Viņa atbildēja: «Nav laika runāties. Es laižu no Tallinas…» Autovadīšanas prasme var izmainīt cilvēka dzīves stilu. Aploks bez vārtiemStāsta instruktors Gints JumiķisAp sešdesmit gadu vecs onkulis no laukiem, kuram mācīju braukt, ļoti centās, taču negāja viegli. Atradu nomaļu, klusu krustojumu, kur viņam rādīju, kā pareizi izdarīt kreiso pagriezienu. Braucot pat metu ārā pa logu lupatas, lai iezīmētu trajektoriju, kā virzās viņa vadītais auto manevra laikā. Onkulim bija grūti iestāstīt, ka jābrauc nevis pa taisno, bet caur krustojuma centru. «Instruktor, es tajā aplokā iebraukt nevaru,» brīdī, kad likās, ka spēki ir galā, teica apmācāmais. Galu galā viņš tomēr tiesības nokārtoja. Taču skaidrs, ka labāk cilvēkam auto vadīšanu mācīties jaunībā. Eksāmens vēl nebija beidziesStāsta instruktore Daiga StablinieceEs reti kad slavēju, taču likās, ka meitene, ko nesen mācīju, auto vada ļoti labi. Eksāmena rītā vēl izbraucām pilsētu. Smuki, malacis! Tomēr pieteicu: «Skaties zīmes! Tās var mainīt vai katru dienu.» Arī eksāmenā pieredzējušais inspektors meiteni paslavēja. Viņš teica, lai pē’dējās piecas minūtes meitene brauc, kurp grib. Kopš jūlija noteikumos ir punkts, ka arī tādu uzdevumu var uzdot eksāmenā. Braukšana bez noteiktas komandas pat ir tuvāka reālajai dzīvei. Mana saslavētā meitene nu brauca pa Rūpniecības ielu un nepamanīja, kā aizlaida garām trīs «ķieģeļiem» – aizlieguma zīmēm, kas jau kilometru iepriekš brīdināja par ielas posmu, kas remonta dēļ uz laiku slēgts. Iebraucot Ceļu satiksmes drošības direkcijā, inspektors savādi pasmējies un ieturējis pauzi. Meitene sākumā nesapratusi: «Kā! Es taču visus gājējus palaidu! Līniju pie krustojuma nešķērsoju!» Ar inspektora uzslavu eksāmens nebija beidzies.
