Politiķi ir blēži, viņus vada tikai naudas maks. Tautas intereses kļūst svešas, līdzko tie sper soli pār Jēkaba ielas nama slieksni. Aptuveni tādus domugraudus var dzirdēt gandrīz katrā sadzīviskā sarunā, kas aizvirzās par politiku. Politiķi tiek vainoti vai visos pasaules grēkos – tajā, ka mēs nabagi, ka budžetu grauž ēnu ekonomika, ka dodam varu oligarhiem, ka tauta izmirst un meklē labāku dzīvi ārzemēs. Tas tiek darīts nešķirojot – visi taču viņi vienādi! Nav brīnums, ka mums partiju ir vairāk, kā vajag, bet sarakstos maz zināmu, savās darba jomās cienītu, profesionālu cilvēkus. Labākajā gadījumā viņi piekrīt atklāties kā partijas atbalstītāji vai ministra amata kandidāti. Taču stāties partijā, būt sarakstā, uzklausīt kritiku ar mieru ir retais. Un kā gan ne, ja visi bez iedziļināšanās tiek mesti pār vienu kārti. Acīmredzot partijas piederība uzliek savu zīmogu un ne to labāko. Šajā noskaņā labi iederas bieži dzirdētais sauklis, ka mums ir tāda Saeima un valdība, kādu esam pelnījuši. Tam var piekrist tikai daļēji. Neviens nav pelnījis, ka atsevišķi miljonāri nozog valsti. Drīzāk – mēs neesam gana rūpīgi izvēloties. Neapzinoties pārāk uzticamies reklāmās redzētajam, nepētām, ko kura partija un kurš kandidāts darījis līdz šim. Cik saprotams ir veids, kā uzkrāts kapitāls, kur radušies īpašumi, lai gan interneta laikmetā to izdarīt nav pārāk grūti. Nepadomājam, cik katrs no tiem, kuriem pievelkam plusu, gribēs un spēs aizstāvēt savu viedokli gan Saeimas ēkā, gan vēlāk skaidrojot sabiedrībai. Tomēr ticu, ka šodien piedāvātajos vēlēšanu sarakstos šādus cilvēkus – gudrus, pieredzējušus un godīgus – atrast var. Un balsot par tiem. Lai par 11. Saeimu nevarētu teikt – ko tad jūs gribat, paši vien tādus ievēlējāt.
