Uz ko es gribētu aicināt skolotājus un vecākus, kad pirmās skolas nedēļas esam jau aizvadījuši? Laiks steidzas tik neaptverami ātri – jau samanām , kā rudens nomaina vasaru, drīz salnas brīdinās par ziemas tuvumu , un tad līdz pavasarim būs atlicis vien īss pārskrējiens. Bet cik daudz šajā laikā gan skolotājiem, gan vecākiem jāspēj pastāstīt , pārrunāt , uzzināt! Ko runāt tūliņ un ko atstāt, cerot, ka paspēšu nākamgad pateikt?
Es aicinu būvēt tiltu uz…Atlantīdu. Mazliet jau neparasti tas ir – piemērot skolas stundai kino zinātnieces Valentīnas Freimanes biogrāfiskajā grāmatā izmantoto noslēpumainās nogrimušās senās pasaules daļas nosaukumu asociējot ar pirmskara Latviju, tās kultūru un sabiedrisko dzīvi. Stāsta, ka Atlantīda – leģendāra sala vai kontinents, kas atradies uz Rietumiem no Gibraltāla Atlantijas okeānā, nogrimusi vairāku zemestrīču rezultātā, nogremdējot arī tās iedzīvotājus un kultūru. Ir vēl arī citas hipotēzes un leģendas par to, bet nav neviena liecinieka, kas varētu stāstīt un apliecināt , ka tiešām bija šī augsti attīstītā kultūra, tradīcijas, cilvēku savstarpējās attiecības, no kurām mēs varētu mācīties, veidot savas personības dziļākas, gudrākas, harmoniskākas. Valentīna Freimane pirmskara Latviju salīdzina ar Atlantīdu. Teātra zinātniece Maija Treile sarunā ar Undīni Adomaiti par režisoru Oļģertu Kroderi saka: „Kroders man ir kaut kas ļoti svarīgs – kā vēl neapplūdis gabaliņš no nogrimušās Atlantīdas”. Iepriekšējo nedēļu kultūras raidījumos Latvijas radio un televīzijā vairākkārt klausījāmies par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, kārtējo reizi apbrīnojot viņa mākslas neparasto brīvību un neparasto otas krāsaino ceļu pār balto papīra lapu. Un tad pēkšņi – sarunas intervijā ar jauniešiem Mākslas Akadēmijā, kuri nevar atcerēties dzirdējuši šī mākslinieka vārdu…Viņi nav vainīgi, ka neviens viņiem nav atnesis uz literatūras stundu parādīt ja ne biezās un smagās sengrieķu literatūras grāmatas, tad varbūt kaut to vismazāko Imanta Ziedoņa un Kurta Fridrihsona kopīgo grāmatiņu „Pasāžas”… Reiz redzētu, viņi to nevarētu aizmirst.Naktī, par šo jautājumu domājot, es pēkšņi sapratu, kas bija tas lielais, skaistais, citādais, ar ko īpaši un bagāti bija manas paaudzes materiāli pieticīgie skolas gadi – gan mūsu vecāki, gan VISI skolotāji bija TĀ laika liecinieki. Karš – neaptverami plašā un postošā zemestrīce – bija sagrāvusi viņu pilsētas , nogalinājusi vīrus un brāļus, svešumā aizvedusi māsas, kaimiņus un draugus, bet viņu -izturējušo un šeit palikušo – atmiņa bija dzīva. Un viņi ar mums runāja par bijušo, par Latvijas laiku. Reizēm mums bija tā kā brīnums par vieglu zīda lakatiņu, par krepžoržeta blūzīti, ko mammas un krustmātes glabāja savās kumodēs, ar īpašu noskaņu sakot: „Tas man vēl no Latvijas laikiem…” Skolotāji nesa mums uz klasi rādīt brīnišķīgas grāmatas un stāstīja par to, kādas grāmatas izdeva „Zelta ābele,” un es jau toreiz domāju, ka reiz es arī izdošu tik ļoti skaistas grāmatas, kurām pirms ilustrācijas būs zīdpapīrs…Visi šie cilvēki, kas bija ap mums pēckara gados, bija īpaši savā inteliģencē un uzvedības kultūrā . Tādi bija lauku ļaudis, tādi manā piepilsētā – Pogu laukos. Tikai septiņas mājas bija Pogu lauku ceļā, bet kaimiņienes viena otru uzrunāja : „Kārkliņ kundze… Brešu kundze…” Rozevsku kundze vāca zāļu tējas un svētdienās , melnā samta cepurītē tērpusies, gāja uz Annas baznīcu. Dombrovsku kundze kopa savu vienu govi un Svētes pļavu ganībās satikās un parunājās ar Būmaņkundzi. Viņās visās – šajās kundzēs – bija kaut kas īpašs. Viņas lasīja daudz grāmatu, gaidīja katru latviešu mākslas filmu Jelgavas kinoteātros, sūtīja savus bērnus augstās skolās un stāstīja mums un viena otrai atmiņas par brīvo Latviju – par filmām, ko rādīja četros Jelgavas kinoteātros, par mūziku Pils dārzā, par karnevāliem un skaistajām ballēm Amatnieku biedrībā, par tikšanos ar dzejnieci Aspaziju Latviešu biedrībā… Un mums – tiem , kuri kļuvām par skolotājiem, bija ko stāstīt tālāk. Mēs ticējām šai brīnišķīgajai Latvijai, jo mums taču bija liecinieki! Šie cilvēki bija ar izkoptu domu, skaistiem rokrakstiem, viņi pārzināja savas tautas vēsturi. Un vēl kas – nekad viņi nerunāja rupjības.Ja kāds no viņiem dzirdētu, kā sarunājas mūsu jaunieši, zēni un meitenes klasē un skolas gaiteņos, mums būtu jāsarkst viņu priekšā.Es neticu, ka šajā politiskās aģitācijas laikā kāds no solītājiem, kandidātiem, reformētājiem, pārveidotājiem, uzlabotājiem utt. kaut nedaudz meklē ceļu atpakaļ pie zaudētajām vērtībām. Var mainīt programmas, sūtīt skolā no sešu vai septiņu gadu vecuma, mācīt vienpadsmit vai divpadsmit gadu, vienalga – visu izšķirs skolotājs vai skolotāja. Tie , kuri šovasar būs izlasījuši grāmatu par Dzintaru Sodumu, kuri pazīst un mīl Kurtu Fridrihsonu un daudzus citus mūsu dižgarus, mācību programmās neiekļautos, neobligātos. Nevar taču būt tā, ka šodienas skolotājs zina mazāk, ka viņa interešu loks ir šaurāks. Tikai ir jāgrib par to runāt ar bērniem – par grāmatu, ko vakar izlasīju, par lugu, ko redzēju, par zemi, kurā ceļojuma laikā piedzīvoju brīnumu. Varbūt ir ļoti nepieciešams šis tilts uz mūsu Atlantīdu kā daudzu citu problēmu atrisinājums.
