Čelliste un pedagoģe Rudīte Grīnvalde gatavo jubilejas koncertu Sv.Annas katedrālē.
Afiša par koncertu sestdien, 24. septembrī, pulksten 16 nav pārāk acīs krītoša, tāpat kā uz lielu publisku atpazīstamību nav vērsta arī Rudītes Grīnvaldes muzikālā un pedagoģiskā darbība. Pati mūziķe nenoliedz, ka kādreiz čellistu konkursos gūtajās «mūžīgi otrajās vietās» sava daļa vainas ir arī pašas neticībai, ka «varu būt arī pirmā».Tomēr mūsu pilsētā mūziķi pazīst daudzi, galvenokārt jau tie, kuri savulaik Jelgavas Mūzikas vidusskolā pie R.Grīnvaldes skolojušies čella spēles mākslā vai mūsdienās mūzikas mācībstundas apgūst Jelgavas 3. pamatskolā. Dažas dienas pirms koncerta «Ziņas» viņu sastapa atelpas brīdī starp skolotājas darba ikdienu un mēģinājumu Sv.Annas katedrālē.– Ja jau sestdienas koncerts nodēvēts kā jubilejas, tam noteikti ir savs būtisks iemesls?Esmu dzimusi 1961. gada 7. septembrī Jelgavā. Pirmās astoņas klases pagāja toreizējā 1. vidusskolā, pēc tam pabeidzu Jelgavas Mūzikas vidusskolu. Jelgavniece esmu vēl joprojām, kāpēc neiepriecināt draugus un cienītājus savā apaļajā jubilejā ar labu mūziku? Tā kā kādu laiku esmu bijusi iesaistīta Sv.Annas baznīcas mūzikas dzīvē, arī koncerta vietas izvēle nav nejauša.– Koncertā spēlēsiet gan čellu, gan ērģeles. Galvenais laikam tomēr būs čells?Ar čellu esmu kopā jau no pirmās klases Bērnu mūzikas skolā. Tas bija mans instruments Jelgavas Mūzikas vidusskolā, arī studējot toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, mana specialitāte bija čells. Pa visu šo laiku, sākot no septiņu gadu vecuma, čellu dažādu iemeslu dēļ neesmu spēlējusi varbūt kādu gadu (kopsummā), ne vairāk.– Sarēķinot iznāk vismaz 42 gadi kopā ar čellu. Tas nebūtu iespējams, ja nebūtu labu skolotāju.Mans pirmais skolotājs jau kopš Bērnu mūzikas skolas bija Arvīds Tareila, kurš tolaik bija arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas direktors. Bet Latvijas Valsts konservatorijā mācījos pie Māra Villeruša.– Viena no visu laiku ievērojamākajiem latviešu čellistiem!Jā, un Māris Villerušs ņēma tikai tos, kuri spēja strādāt patstāvīgi. Bet to man bija iemācījis pirmais skolotājs. Ja Arvīdam Tareilam jautāja: «Skolotāj, es nesaprotu», skanēja pretjautājums: «Ko īsti tu nesaproti?», kam sekoja: «Aizej vēl padomā!»Tā no pirmās klases tiku mācīta izjust mūziku un domāt. Protams, tika doti tehniski padomi, «kādi pirksti attiecīgajā epizodē labāki», bet radošu pieeju vajadzēja izkopt pašai. Bez šaubām, tas arī daudz prasīja, jo no mūzikas skolas nereti izgāju deviņos vakarā.– Tad mācības konservatorijā un ceļš pa mūzikas karjeras kāpnēm?Ne gluži tā, jo tūlīt pēc Mūzikas vidusskolas apprecējos. Gadu nostrādāju Tukuma Bērnu mūzikas skolā, jo Jelgavā čellistus tajā brīdī nevajadzēja. Esmu strādājusi arī Dobelē, citur, bet čellu spēlēju visur, kur uzaicināja, arī bērēs.Konservatorijā studēju neklātienē (A.Tareilas skola – strādāt patstāvīgi!), bet mācības prasīja desmit gadu, jo šajā laikā man piedzima pieci bērni.– Pieci bērni un vēl čells…Pavisam man ir septiņi bērni – vecākajam un jaunākajam dēlam pa vidu piecas meitas. Tāpēc jau arī nācās izvēlēties starp ģimeni un tā saucamo «augsto» mūziķes karjeru. Lai gan pēc konservatorijas bija uzaicinājums mācīties aspirantūrā Maskavā ar garantētu vietu orķestrī. Bet tas jau bija 1990. gads, un nācās izvēlēties ne tikai starp karjeru un ģimeni, bet arī Krieviju un Latviju. Palikām uzticīgi Latvijai un Jelgavai.– Un arī mūzikai. Kā sākās muzikālā sadarbība ar Sv.Annas baznīcu?Mūsu dzīvē izmaiņas notika 1989. gadā, kad ar vīru – tagadējās Jelgavas Amatniecības vidusskolas pedagogu Jāni Grīnvaldu – nodomājām: «pieci bērni, vajadzētu nokristīt». Pēc dažiem gadiem iesvētījāmies arī paši. Sākās mana aktīvā muzicēšana baznīcā. Kā čellistei, vēlāk arī ērģelniecei.Ne viss gan ritēja gludi pat baznīcā, ir dažas lietas, ko īpaši negribas atcerēties. Tas attiecas gan uz palīdzības sūtījumiem no Zviedrijas Valbo draudzes, gan neskaidrībām saistībā ar mūzikas dzīves vadīšanu Annas baznīcā. Taču tas nav stāsts jubilejas reizē. Bija arī savs labums – iemācījos zviedru valodu, bet kopš tā laika katru otro vasaru mani aicina uz turieni koncertēt.Bet dzīvē sagadījās tā, ka, aizejot no baznīcas, pēc pusmēneša, 2007. gada oktobrī, man konstatēja audzēju galvā. Nācās kādu laiku pavadīt «stradiņos» – operācija, apstarošana –, bet 2008. gada maijā jau koncertēju Zviedrijā. Kopš tā laika gan nedrīkstu uztraukties, ko arī cenšos ņemt vērā.– Lai nu kā, koncerts tomēr būs Sv.Annas baznīcā. Ko klausītāji sestdien dzirdēs?Koncertā skanēs tā saucamie čella mūzikas hiti. Piemēram, Jāņa Mediņa «Ārija», Jēkaba Mediņa «Romance», Sergeja Rahmaņinova «Vokalīze», arī citi (koncertmeistare – Dace Liepa). Manas draudzenes Guntra Minkevica un Daiga Dreimane dziedās, pašai aizsmakuma dēļ laikam nāksies atturēties. Skanēs Vivaldi «LaudamusTe», Mocarta «Ave Maria», ērģeļu pavadījumu spēlēs Māra Ansonska. Arī pati piesēdīšos pie ērģelēm.– Un tomēr nevaru nociesties bez triviālā jautājuma – vai nav žēl, ka kādreiz izvēlējāties par labu septiņiem bērniem, nevis slavenas mūziķes karjerai?Mana atbilde ir pavisam īsa – lai to saprastu, bija jābūt klāt 10. septembrī, kad manu dzimšanas dienu svinējām ģimenes lokā.
