Saeimas LSDA frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Saeimas LSDA frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Prognozes un V.Krištopana darbības vērtējumi liecina par skepsi pret šīs valdības stabilitāti un spēju noturēties ilgāk par gadu. Cik stabila, jūsuprāt, ir sociāldemokrātu atbalstītā valdība?
– Valdība var strādāt ilgi. Tam ir objektīvi nosacījumi, kaut gan, protams, ir ekonomiskā krīze, kas saistīta ar krīzi Krievijā un pasaules ekonomisko krīzi…
Pasaules vadošie finansisti, piemēram, Soross, gan pasteigušies paziņot, ka krīze ir beigusies…
– Soross jau var visu ko paziņot. Viņam ir savs bizness Krievijā. Sorosa kungs paziņo daudz lietu, kas būs patīkamas Krievijas valstsvīriem, lai nodrošinātu savu biznesu un iespējas gūt pietiekami lielu peļņu. Viņš šajā gadījumā nevar būt ne arbitrs, ne eksperts.
Ekonomiskā situācija pasaulē tomēr ir uzlabojusies, bet Latvijā krīzi varētu pārvarēt ne ātrāk par 2000. gada maiju. Es nedomāju, ka krīze mums ilgi sagādās grūtības. To var salīdzināt ar 1974. gada situāciju, kad Rietumi bija spiesti pārorientēt savu tirgu no vieniem energoresursu avotiem uz citiem, sākt taupīt un rēķināt. Vēlāk tas deva lielu stimulu attīstībai. Bet pašreiz, protams, ir smagi gan tautai, gan uzņēmējiem, gan bezdarbniekiem.
Ja valdību veidojošās partijas pašas negāzīs šo valdību, tā būs stabila. Lielā mērā to var iespaidot arī subjektīvi faktori un personīgās attiecības.
Atsevišķu politiķu izteicieni un partiju paziņojumi gan liecina, ka valdības krišanu provocē tieši valdības koalīcijas iekšienē veicinātās nesaskaņas – starp koalīciju un sociāldemokrātiem, starp Jauno partiju un «tēvzemiešiem» un tā tālāk. Vēl viens valdības nestabilitāti veicinošs faktors ir gaidāmās prezidenta vēlēšanas. Objektīvie apstākļi Latvijā kļuvuši nesvarīgāki par iekšējo «tirgu».
– Jā, lielā mērā jums taisnība. Bet attiecības starp partijām ir daudzšķautņainas. Nedomāju, ka sociāldemokrātiem būtu sarežģītas attiecības ar valdības koalīcijas partneriem. «Latvijas ceļa» deputāti attiecīgos brīžos uzkāpj tribīnē un paziņo, ka «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK deputāti ir pēdējā cirvju frakcija Saeimā– šinī gadījumā es citēju Inkēna kungu. Kuri tad no sociāldemokrātiem būtu tā nekaunīgi aizvainojuši vai personiski uzbrukuši kādam no koalīcijas partneriem? Jūs tādu neatradīsiet.
Jā, sociāldemokrāti reizēm ir pat uzticīgāki koalīcijai nekā atsevišķi koalīcijas biedri un dažos jautājumos – arī korektāki…
– Dažās politiskajās spēlēs tas sociāldemokrātiem var pat kaitēt, jo vēlētāji bieži vien gribētu, lai pasakām asi un viennozīmīgi skaudru patiesību. Bet tādējādi mēs domātu tikai par to, ko konstatēsim, nevis par to, kā mums vajadzētu strādāt. Jo pat ģimenē kritika, asa un skaudra, ne vienmēr veicina šīs ģimenes saticību un stiprina mīlestību.
Domstarpības ir arī starp Jauno partiju un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, turklāt ļoti smagas.
Ja partijas tā turpinās veidot savas attiecības, tas pie laba gala nenovedīs. Es pieļauju, ka ir domstarpības, bet – lūdzu – sēdieties pie galda un kaut vai ļoti asi aiz slēgtām durvīm izrunājieties, lai nonāktu pie kopsaucēja. Nenoskaidroto attiecību publiska risināšana ir pilnīgi nepieņemama.
Imants Kalniņš neapšaubāmi ir gudrs un talantīgs arī budžeta un finansu jautājumos, taču starptautiskā audita speciāliste Ingrīda Ūdre šo jautājumu zināšanu kompleksā… Komponists ir komponists, un auditors ir auditors. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Turklāt ar solījumiem būtu jārēķinās.
Gaužām jau nepievilcīgas ir šīs «gaiļu cīņas» par vietām.
– Pašreizējā cīņa par amatiem ir kā vēlēšanu cīņas turpinājums un arī mēģinājums vēlētāju intereses pārstāvēt attiecīgajās jomās.
Sociāldemokrātiem, piemēram, uz 14 deputātiem un vairāk nekā 17 citiem darbiniekiem ir viena automašīna. Nedomāju, ka mums no šīs vienas automašīnas būtu jāatsakās. Jums redakcijā arī ir viena automašīna uz 30 cilvēkiem – tātad esam līdzīgi. Tāpēc nevaram teikt, ka sociāldemokrāti ir izlepuši, braukā ar dienesta automašīnām un tā tālāk. Jāpiebilst, ka par auto man no algas katrreiz atrēķina 94 latus, tā ka gluži par velti jau nu tas nav.
Ja tiks veidota jauna valdība, sociāldemokrāti tur vietu neatradīs, it sevišķi, ja tas būs variants «53». Tad arī nevarētu būt runa par kādu sadarbību starp valdības koalīciju un sociāldemokrātiem. Vai, «turoties» pie šīs valdības, sociāldemokrāti nav spiesti atkāpties no savas programmas pamatnostādnēm un pirms vēlēšanām dotajiem solījumiem?
– Redziet 53 balsis ir vēl mazāk nekā 60…
Variants «53» nozīmē, ka daudzos jautājumos jāpiekāpjas un ka valdība būs vēl nestabilāka. Ja vien tai nav vēl kāda atbalsta bez šīm balsīm. Situāciju, kurā sociāldemokrāti nonāktu opozīcijā, es uzskatu par ļoti normālu –dabisku. Nekādu pretrunu nebūtu. Ja reiz «Latvijas ceļš» un Tautas partija vienosies, sociāldemokrātiem vieta šajā valdībā nekad neatradīsies. Bet mēs nevaram viņus ne savienot, ne šķirt.
Mēs esam vairāk nekā divas nedēļas piedalījušies kuluāru sarunās ar katru partiju un prasījuši, lai sociāldemokrāti tiktu iekļauti koalīcijā un līdz ar to arī uzņemtos lielāku politisko atbildību. Protams, dažos jautājumos politiskās domstarpības ir principiālas. Bet kas pateiks, ka tās principiālas nebija «Latvijas ceļam» ar «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, teiksim, jautājumā par pensiju paaugstinājumu 80 gadu vecumu sasniegušajiem pensionāriem? Vai par to, kā rīkoties ar politiski represētajiem – kurā brīdī viņiem paredzēto naudu izmaksāt? Budžetā stāvoklis ir diezgan smags…
Ir sācies tā saucamais politiskais tirgus, kur katrs rāda, ka ir gatavs piekāpties kaut kādos jautājumos, lai pēc tam iegūtu.
Jautājums ir par to, kā politiskā tirgus apstākļos sociāldemokrātiem veicas ar pirms vēlēšanām publiskotās programmas īstenošanu?
– Esam panākuši, ka valdības partijas ir atzinušas un akceptējušas virkni mūsu programmatisko jautājumu, un daļēji jau sākuši šo to pildīt. Pirmkārt, mēs ļoti nopietni uzstājām, ka nepieciešami iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi. Tagad jau tiek izstrādāti daži likumi. Otrkārt, ar mūsu gādību ir atzīts, ka jāuzlabo izglītības darbinieku materiālais stāvoklis. No septembra izglītības darbiniekiem pusi algas maksās no pašvaldību budžeta, otru pusi – no valsts. Treškārt, Kultūrkapitāla fondam tagad tiek doti trīs procenti no akcīzes nodokļa alkoholam un tabakai. Bez sociāldemokrātu balsīm šis jautājums nebūtu atrisināts. Ir izvirzīta arī prasība, lai komunālie maksājumi un īre nepārsniegtu ģimenes budžeta trešo daļu, kā tas ir jau gandrīz visā Eiropā. Jautājums ir tikai, kā šo problēmu atrisināt finansiāli.
Esam arī panākuši, ka izglītībai un zinātnei tiks piešķirti (tas ir kā mērķis) astoņi procenti no budžeta līdzekļiem. Par to ar V.Krištopanu mums bija liela cīņa. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
