Poķos «aukstā kara» laikā tika veikti pētījumi, kas interesēja militāristus.
Pirms dažām dienām par godu gleznotāja Ģederta Eliasa jubilejai Elejas šosejas septiņpadsmitajā kilometrā atjaunota norāde uz dzimtajām mājām «Zīlēni». Citas informācijas šosejas malā nav. Taču vispirms, metrus trīssimt no šīs norādes, Zīlēnu ceļš nonāk Platones pagasta Poķos – ciemā, kurš tapis pagājušā gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos gados un kurā tagad ir nepilns simts iedzīvotāju. Apkārt Poķiem plešas intensīvi apstrādāti agrofirmu «Lielvircava» un «Delagri» labības lauki. Tajos darbs gan ir tikai pāris mehanizatoriem, kas nav vietējie. Poķos dzīvo un strādā daži Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecības «Pēterlauki» darbinieki. Taču vairums iedzīvotāju ir pensionāri, kuri pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit kopuši zemi un lopus kopsaimniecībā «Platone», kā arī Valsts šķirņu salīdzināšanas stacijas Jelgavas iecirknī. Lepojas par padarītoKamenes un Oļi – divi nosaukumi ir uz piecdesmito gadu beigās celtas sarkanīgu ķieģeļu vienstāva mājas, kurā dzīvo Ņina Kļimovska. Poķu iedzīvotāja paskaidro, ka mājā ir divi dzīvokļi un tātad divi saimnieki. Arī pagalms sadalīts uz pusēm. Oļu pusē nevienu nemana, vecie saimnieki miruši, dzīvokli mantojot bērni, kas Poķos vairs nedzīvo. Ņ.Kļimovska, kaut arī sasniegusi septiņdesmit astoņu gadu vecumu, vēl aizvien ir rosīga. Viņa ir Poķu iedzīvotāju priekšstāve attiecības ar Ābelīšu māju mantinieci, kas dzīvo citviet, taču viņas īpašumā ir liela daļa zemes, kur padomju laikā uzbūvēti Poķi. Ņina teic, ka zemes īpašniece esot ļoti labvēlīga. Par vienu «sotku» (simts kvadrātmetru) gadā esot jāmaksā vien divdesmit santīmu. Poķeniekiem piedāvāts vajadzīgo piemājas zemi atpirkt, taču Ņinai un lielākajai daļai ciema iedzīvotāju neesot, ko maksāt mērniekiem. Tādēļ vienojušies par zemes nomu. Krievijā Sebežas Latvijas pierobežā dzimušo Ņ.Kļimovsku kopā ar māti un divām māsām uz Latviju atveduši vācieši kara laikā. Līdzīgi arī viņas vīru Mihailu, kuru pirms gada guldīja Poķos Strupdeguņu kapos (tie ir arī Ģ.Eliasa dzimtas kapi). Ņ.Kļimovskai skolā nācies mācīties tikai pusotru gadu. Viņas darba stāžs ir 42 gadi, no tiem trīsdesmit – par lopkopēju brigadieri, kuras pakļautībā bijuši vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Ņ.Kļimovska nesaprot, kā tagad laukos trūkst darba. Viņai kā brigadierei vienmēr bijis jācīnās ar darbaroku trūkumu. Strādnieki vervēti arī Krievijā, tāpēc Poķos latviešu ir mazākums. Pirmrindas slaucējas Medvedeva, Stepanova un Lagzdiņa gadā no govs ieguvušas 4,5 tūkstošus litru piena, kas tolaik bijis ļoti labs rādītājs. Ņ.Kļimovska teic, ka klubs Poķos bijis ne sliktāks kā Rīgā. Ciema centrā pretī kantorim stāvējis Ļeņina piemineklis. Devītā bērna un jauna mitekļa gaidāsCiema bērniem bagātākā Svetlanas Terešas ģimene mīt desmit dzīvokļu mājā vienistabas dzīvoklī. Ģimenē ir astoņi bērni un nu, kā ciemā runā, gaidāms devītais. Platones pagasta pārvaldnieks Poķu iedzīvotājs Vladislavs Pogožeļskis teic, ka tā ir problēmu ģimene, kurai domāts ierādīt plašāku dzīvesvietu Lielvircavas centrā. Divi bērni mītot internātskolā. Ģimenes tēvs Konstantīns Kuzņecovs Poķos dzīvo kopš 2006. gada un strādā 80 latu bezdarbnieku atbalsta programmā. Viņš teic, ka gaidot, kad pašvaldība izremontēšot jauno mājvietu. Taču, iespējams, pārziemot vēl nāksies Poķos, malka pagaidām neesot sagādāta. Agrākā Poķu un Platones bērnudārza auklīte Marina Vlasova, ko ciemā iesaukuši par Lapočku (krievu mīļvārdiņš, kādā viņa parasti uzrunājusi bērnus) teic, ka bērni Svetlanas un Konstantīna ģimenē esot jauki, taču problēmas rada biežā vecāku iedzeršana. Līdzīgas bažas izteica ne viens vien Poķu iedzīvotājs. Tiesa ceturtdien, kad Poķos viesojās «Ziņas», šajā ģimenē viss bija, kā nākas. Četri mazuļi mierīgi gulēja diendusu. Māte bija izgājusi, bet tēvs rosījās dzīvoklī. Pētīja šķirņu imunitāti Labprāt Poķus atceras Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Antons Ruža. No 1977. līdz 1980. gadam viņš tur dzīvoja un vadīja Valsts šķirņu salīdzināšanas stacijas Jelgavas iecirkni. Bērnudārzā pie sirsnīgajām auklītēm gājuši bērni. Viņa vadītajā iecirknī strādāja padsmit darbinieku: trīs agronomi, trīs traktoristi, šoferis, lopkopēji, viens grāmatvedis un citi. Tika salīdzināta jauno labības šķirņu ražība, ziemcietība, veldres izturība un citi parametri. Poķos Stigu mājās atradās Baltijā vienīgā Entomoloģijas un fitopatoloģijas laboratorija, kas pētīja labības šķirņu imunitāti pret slimībām – stiebru rūsu, putojošo melnplauku un citām. Pētījumu rezultātus Latvijā nepublicēja un, iespējams, izmantoja arī Padomju Savienības militārajām vajadzībām saistībā ar bioloģiskajiem ieročiem. (1972. gadā pieņemtā starptautiskā konvencija aizliedza bakterioloģisko ieroču ražošanu un izplatīšanu.) Profesors A.Ruža spriež, ka dažkārt no militāros nolūkos veiktajiem pētījumiem pasaulei ir savs labums civilajā dzīvē. Herbicīdiem, ko šodien plaši izmanto zemnieki nezāļu apkarošanā, sākums esot jāmeklē bioloģiskajos ieročos. Pie Stigām vēl šodien redzams neliela mežiņa pilnībā ieskauts astoņu hektāru lauks, kur veikti eksperimenti. Par Poķiem Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā (1969. g.)193 iedzīvotāji, atrodas mehāniskās un galdnieku darbnīcas, klubs ar 200 vietām, bibliotēka ar 4030 grāmatām, bērnudārzs ar 25 vietām, Ābelītes pamatskola, feldšeru un vecmāšu punkts, veikals un ēdnīca.
