Kad nu uz lapas precīzi sarēķinu, izrādās, ka Dzejas dienas īpašā – dzejnieces – statusā svinu piecpadsmito gadu… Vēl nav novītušas Lielplatones Speciālās internātpamatskolas dāvinātās puķes, kad otrdien pēc sava Dzejas nedēļas noslēguma tām pievienojas Glūdas pamatskolas rudens ziedu klēpji. Nu istabās pilnas visas vāzes un vāzītes, krūzes un burkas, podi un bļodas, apliecinot rudens krāsu bagātību un Zemgales sievu un meiteņu čaklumu un skaistuma mīlestību. Kas kopīgs abām šogad apciemotajām skolām? Plašās, ziediem un košumkrūmiem bagātās, rūpīgi koptās skolas teritorijas, gaišie klašu logi, tīrība un kārtība, uzmanīgie dzejas klausītāji. Kad atgriezos no Lielplatones, es domāju – kas bija tas ļoti īpašais mūsu tikšanās stundā? Sirsnība, vēlēšanās saskarties ne tikai ar domām un jūtām, bet fotografējoties piesēsties iespējami tuvāk, gandrīz klēpī, piekļauties, pieliekt galviņu uz mana pleca… Un, kad līdzās manam krēslam atbrauca meitenīte ratiņkrēslā un fotografējoties saņēma manu roku savos smalkajos, vēsajos pirkstos, es jutu, kādu no viņas saņemu spēku. Un atcerējos savus pirmās desmitgades bērnus – internātskolēnus. Viņi arī bija pieraduši no mums, pieaugušajiem, saņemt glāstus, pieskārienus, mīļumu un uzticēšanos. Es tajā brīdī biju laimīga, ka esmu atbraukusi pie viņiem uz Lielplatoni, kur trešajā stāvā var nokļūt ar lifta palīdzību, pārvarot savu nevarēšanu, dzeju lasīju, no krēsla kājās piecēlusiesGlūdas brauciens notika agrā rīta stundā un lika man iepazīt vēl vienu mums tuvu vietu. Kaut Glūdas birzītē līgots jaunības vasarās, kaut uz Glūdu jābrauc jūnijā pie skolasbiedra un drauga Viktora Jansona atdusas vietas, nezināju, ka tur meklējama senā Falcgrāves muiža ar mazās skolas vēstures sākumu. Kādas tik vietas man nācies iepazīt šajos piecpadsmit gadu Dzejas svētkos! Jā, es tās uzskaitu, pierakstu, veidoju īpašas parakstu grāmatas, tāpēc zinu, ka šī ir 196. tikšanās ar klausītājiem. Pulkstenis ir deviņi no rīta. Bērni telpā pulcējas rīta mundruma pilni, un ziedu pušķi viņu rokās ir svaigi, smaržo rūgteni pēc samtenēm, pa vidu vēl maigi uzviļņo puķuzirnis, un rudens rozes nav vis no Izraēlas atlidojušas, bet tepat no Glūdas dārza, tāpat kā mārtiņrozes un desmitiem vārdā nenosauktu puķu. Taču tie krāšņākie ziedi ir paši bērni. Svinīgi saposti tie, kas šodien runā dzejoļus, ar kuriem uzvarējuši skolas konkursā, ir lepnums par saņemtajiem diplomiem, un grūti pateikt – bērniem vai skolotājām lielāka sirsnība un aizkustinājums acīs, dzejoļus klausoties.Visā pasākuma gaitā ir jūtams – tas, kas šorīt notiek, nav pirmo reizi. Bijusi Dzejas nedēļa, un šis ir tikai noslēgums. Ir redzams, ka tiešām taisnība vārdiem, kas rakstīti skolas jubilejas prospektā: «Visus Glūdas skolas pastāvēšanas gadus te ticis spēlēts teātris, dziedāts un dejots.» Kad priecājos par Glūdas dārzu ziediem – bērniem un puķēm –, man žēl, ka nezinu visu sešdesmit viņu vārdus, bet tos zina viņu skolotājas: Nelda, Herta, Aina, Sanda, Inese, Inga, Ginta, Maija. Ar viņu parakstiem noslēdzas mana otrā tikšanās ierakstu grāmata. Nu, ko? Jālūdz, lai māksliniece gatavo citu, jo nākamās Dzejas dienas ar visiem saviem brīnumiem nav aiz kalniem.
