Kad muļļā ikdiena, līdz algai makā palikuši santīmi un attiecību nervs uzvilkts līdz galējai pakāpei, atliek pacelt galvu un lūkoties mākoņos. Nē, labāk – zvaigznēs! Jo tālēm piemīt savdabīgs mierinājums. Tur augšā viss šķiet tik rāms, sakārtots, sistemātisks, kluss un plašs. Atsperties un lidot fantāzijā par zvaigžņu dejām un gigantisko planētu majestātisko griešanos bezgalīgajā visumā.Taču tur augšā, domāju, mūs pārņemtu šoks par pilnīgu neiespējamību izdzīvot. Vajag vien dažus tūkstošus metru uz augšu tepat vēl zemes atmosfērā, lai nebūtu vairs īsti, ko elpot. Visums sagaida tumšs un auksts. Peld draudīgi asteroīdi, lido meteorīti. Ap planētām tinas indīgu gāzu plīvuri, bet mūsu dzīvības uzturētāja saule vemj prātam neaptveramu radiāciju un karstumu. Kur tās skats nav ķēris, plosās mūžīgs sastingums, atstājot skaudru nolemtības vēsti – dzīvība nav iespējama!Un tad vēl tie melnie caurumi, kas ar savu spēcīgo gravitāciju aprij visu, kas gadās tā ceļā, neprasot, vai esi paspējis piepildīt savas dzīves mērķus. Kad darbojas titāniskie spēki, tie vienkārši maļ. Savukārt tāles tur augšā kļūst bezjēdzīgas, tajās var vienīgi apmaldīties un pazust. Pieturas punktiem cilvēka apziņā vēl joprojām ir ļoti būtiska nozīme!Tāpēc, izmaldoties, nosalstot, sadegot un sašķīstot sīkās druskās visumā, gribas uz mājām – zili dūmakaino planētu, kas naktī iemirdzas miljons gaismiņās. Te gravitācija ļauj nostāvēt kājās, ieskrieties un lēkt telpā, pār kuru novilkts saules radiāciju aizturošs lietussargs. Un tas nekas, ka brīžam nenormāli pūš vējš, jāmeklē cimdi un biezāka drēbju kārta. Toties uz zemes ir viss, lai cilvēks izdzīvotu un vēl vairāk – piedzīvotu! Krāsainas lapas rudenī, asnu spraukšanos un dzīvības kūņošanos. Majestātiskajā kosmosā tā vienkārši nav. Kļūst bēdīgi vērojot, kā spēcīgas zondes tur meklē kaut niecīgākās ūdens pazīmes. Lai pārceltu cilvēci, kad šeit būsim visu piebeiguši.Pēc šāda virtuāla ceļojuma kosmosā citādi gribas lūkoties arī uz sadzīves nedienām, priekiem un kašķiem, jo tikai te tie iespējami. Tas ir tik absurdi mīļi, ka bezgalīgajā visumā rosās mikroskopiski puteklīši. Mīl, smejas, apvainojas, kaujas. Uztraucas un bēdājas, vienlaikus juzdamies kā karaļi, ap kuriem rotē viss kosmoss.
