Mana draudzene Signe (vārds mainīts) bija normāla meitene – dzīvoja ar savu mammu un brāli, mācījās 2. ģimnāzijā.
Mana draudzene Signe (vārds mainīts) bija normāla meitene – dzīvoja ar savu mammu un brāli, mācījās 2. ģimnāzijā. Pēdējā laikā satikāmies diezgan reti, tikai no citiem uzzināju, ka viņas draugu loks ir nedaudz paplašinājies. Pirms tam mēs mēdzām diezgan bieži viena otru apciemot. Tagad no Signes nebija ne miņas. Mēģinājumi satikt viņu beidzās nesekmīgi. Viņas mamma skaidroja, ka Signe nāk mājās naktī un pati meitu reti satiekot. Man tas likās jocīgi, bet neko daudz neprātoju. Pēc kāda laika vēlu vakarā kāds zvanīja pie mana dzīvokļa durvīm. Tā bija Signe. Viņa smaidīja kā maija saulīte un likās ļoti priecīga. Tikai istabā pamanīju, ka viņa bija nenormāli plāni ģērbusies. Laukā valdīja stindzinošs aukstums, bet Signei bija plikas kājas, nebija šalles, vējjaka saplēsta. Man pārskrēja šermuļi, bet zināju – Signe ir cilvēks, kas spēj tik muļķīgi uzvesties apzināti. Viņa piegāja pie spoguļa un iekliedzās:
– Tā neesmu es! Kas tā tāda?
Man likās, ka viņa jokojas, jo tas bija viņas stilā. Taču ievēroju viņas dīvaini platās zīlītes. Kad sapratu, kas par lietu, man pārskrēja šermuļi – es nekad nevarēju iedomāties, ka reiz ieraudzīšu kādu no saviem draugiem tādu. Manas aizdomas apstiprinājās, kad Signe sāka raut nost drēbes, sakot, ka tās nav viņas, jo neatbilst krāsas. Pēkšņi lielā interese par drēbēm pagaisa, jo viņai šķita, ka zem gultas paskrējis milzīgs zirneklis. Viņa ātri ierausa kājas gultā un centās saskatīt zirnekli aiz gultas malas. Man tas likās smieklīgi, taču zināju, kas zem tā visa slēpjas.
Pēc brīža Signe paziņoja, ka nu viņai jāiet. Viņa iegāja vannas istabā, lai nomazgātu rokas. No turienes iznāca smiedamās:
– Kāda jums jocīga izlietne – lillā krāsā…
Signe uzvilka savu jaku. Skatīdamās uz saplēsto apkakli, viņa vērsās pie manis:
– Zini, kas man šito saplēsa? Tavs suns. Kad es nācu pie tevis, šis slēpās grāvī. Es viņu saucu, bet viņš nenāca. Kad es neskatījos, viņš man uzbruka. Es aizmuku. Viņš palika riedams.
It kā centos Signi atturēt no promiešanas, bet viņa mani atgrūda un, nedabīgi smiedamās, kāpa lejup.
– Es braukšu mājās ar autobusu septiņos un astoņās…
Bet pulkstenis rādīja pusdivpadsmit naktī… Apjukusi paliku stāvot.
Likās, ka mans pienākums ir neļaut viņai tagad aiziet, taču kaut kas atturēja.
Nākamajās dienās es uzzināju, ka Signe bija lietojusi fofa tabletes. Izrādījās, ka viņa šo tablešu iedarbībā bija izdemolējusi kādu veikalu, nokļūdama policijas un narkoloģiskā dienesta uzskaitē. Signe bija aplaupījusi vairākas vecas tantiņas, pat piekāvusi. Naudas dēļ viņa bija situsi savu mammu un brāli. Vairs nesatikās ar saviem draugiem, mainīja skolu. Drīz pēc tam es uzzināju, ka Signe ir pametusi mācības. Mamma necentās viņu saprast un palīdzēt. Un arī es ne…
