Ideāls laiks ir ar vēju krasta virzienā un vidēja izmēra vilni.
Bušu jeb plekstu (sauciet, kā vēlaties) cope beidzot nopietni sākusies, jo līdz šim mums nezināmu iemeslu dēļ tās jūras krastam nepavisam nevēlējās tuvoties. Citus gadus ap šo laiku jau makšķernieki butes bija «atvilkušies» un, tā teikt, pirmo izslāpumu remdējuši. Šogad tikai tagad var pilnībā apgalvot, ka ar butēm Kurzemes krastmala beidzot piepildīta. Pats jau pabiju divas reizes un pārliecinājos, ka viss notiek.Nepaliec tukšā!Pirmajā reizē atkal nospriedu, ka daudziem makšķerniekiem domāšana par copi jūrā ir visai primitīva – atbraucu, iemetu, «savilkos» un aizbraucu. Diemžēl laikam nebūs tik vienkārši, tāpēc vajadzētu paturēt prātā dažas praktiskas patiesības, ko daudzo gadu laikā, copējot jūrā, esmu apguvis un kas varbūt arī kādam noderēs. Sevišķi tas skar tos, kam Baltijas jūra nebūt neapskalo mājas lieveni, bet gan atrodas vairāku simtu kilometru attālumā un iespējas ikdienišķiem eksperimentiem ir stipri vien ierobežotas. Pirms braukšanas jūras virzienā pirmkārt noteikti vajadzētu noskaidrot laikapstākļus, kas «vizinās» gar jūras piekrasti. Visreālāk to var redzēt interneta meteoroloģisko staciju mājas lapās. Diemžēl vairākas sniedz maldīgu priekšstatu vai arī ir vienkārši neefektīvas, jo pietrūkst laikapstākļu izmaiņu ātra atreferējuma. Nu apmēram tā – kas pirms trim dienām «iestādīts», tas bez uzraudzības arī «aug». Pats skatos tikai un vienīgi www.accuweather.com. Tur ir visprecīzākais situācijas novērtējums, un esmu ievērojis, ka tas dienas laikā tiek palabots, ņemot vērā notiekošo noteiktā vietā. Kurzemes jūrmalā nepateicīgākais ir dienvidrietumu vējš. Ar visiem pārējiem vēl var sadzīvot, bet šis pūš pāri par 10 metriem sekundē, un tad praktiski gar visu krastmalu jūrā var parādīties straume, kas, kā likums, sev līdzi nes zāli. Šādos apstākļos meklēt butes būs ļoti sarežģīti. Neko daudz nelīdzēs arī 200 gramu smagie svini ar tā saucamajām ūsām. Aukla tiks ātri piedzīta ar jūras zāli un līdz ar to ēsma pienesta tuvu krastam. Tas gan nenozīmē, ka tur nav bušu, jo prakse jau sen pierādījusi, ka šīm zivīm krasta tuvums ir ļoti interesanta vieta. Tas saistīts ar barības meklējumiem, un mēs labi zinām, ka viena no plekstes iecienītākajām ēsmām ir mazie gliemezīši, ko šīs sugas zivis ar savām kaulainajām mutēm skalda kā riekstus un ēd kā medusmaizi. Ja tomēr esat kaut ko palaiduši garām un jūra sagaida neviesmīlīgi, ir vērts ieskatīties kartē. Tā kā Kurzemes jūrmalas piekraste nebūt nav taisnā līnijā, tad no šīs straumes iespējams noslēpties. Taču arī mierīgs laiks ar mazu vilni vai pilnīgu «spoguli» jūrā nav labākais sabiedrotais plekstu copē. Ideāls laiks ir ar vēju krasta virzienā un vidēja izmēra vilni. Butes ēdienkarteNu jau aizvien retāk nākas dzirdēt vārsmas, kuru radītāji, gribēdami kaut kā īpaši izcelties, sāk fantazēt, ko vislabāk butēm piedāvāt. Varianti ir dažādi. Pēkšņi vienai kompānijai (patiesībā tas ir viens cilvēks) plekstes ķērušās tikai un vienīgi uz raudas filejas gabaliņiem. Citiem tikai un vienīgi uz vimbas ādas strēmelītēm. Vēl atjautīgāki mēģina būt tie, kam mencu vai vistu akniņas šķiet ideālākā ēsma, ko varētu plekstu copē «apspēlēt», un tad uzjautrināties, ka viens otrs šīm pasakām arī noticēs. Vēl jau atliek arī reņģes, uz kurām var noķert vai visas zivis. Nebūt netaisos apstrīdēt šīs ēsmas, jo butēm tās der pilnīgi visas. Taču kāpēc sarežģīt sev dzīvi, ja patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Iegādājamies krevetes, kas butēm ir neapšaubāmi vispazīstamākā ēsma. Ja butēm būs ēstgriba un tās atradīsies tajā pašā posmā, kur nogulsies jūsu gruntsmakšķeres sistēma ar ēsmu, piedzīvosiet daudz neaizmirstamu mirkļu, un mājinieki jau labu laiciņu pirms makšķernieka ierašanās mājās būs iekurinājuši kūpinātavu vai sagatavojuši maksimālo daudzumu pannu, jo vienas plekstes izmērs bieži vien ir arī visas pannas apmērs. Sistēmas pareizība un izmantošanas dažādībaIegādājoties bušu sistēmas vai izveidojot tās pašiem, jāņem vērā daži būtiski momenti. Pamatauklas resnums 0,45 – 0,5 milimetri. Vislabāk, ja tā ir fluoriscējoša. Pavadiņu resnums – 0,4 milimetri, bet es arī «nekautrējos» no resnākas, jo pa šiem gadiem, kopš siroju rudeņos pa jūras krastu, ir izdevies uz gruntsmakšķeres izcelt arī 12 taimiņus. Ar šiem «puikām» gan joki mazi, jo nācies piedzīvot arī smagas vilšanās, kad, pārspīlējot ar auklas resnumu, bija vien jānoskatās, kā pumpainais aiziet. Tāpēc, dodoties butēs, sportiskos principus atmetu malā, jo šai zivij auklas resnums ir pilnīgi vienaldzīgs. Divi āķi, trīs vai četri? Dilemma, ko apspriež vienmēr un visi. Jāatgriežas pie noteikumiem, ka maksimāli pieļaujamais makšķeru skaits robežojas ar četri, bet āķu skaits uz visām makšķerēm kopā nedrīkst pārsniegt astoņus. Savukārt āķu skaits uz vienas makšķeres – četrus. Makšķerējot jūrā un rēķinoties, ka vislabākā cope bieži vien saistās tieši ar nakts tumsu, starp makšķerēm ieturu 10 metru attālumu. Līdz ar to man pilnībā pietiek ar trim makšķerēm. Uz divām ir pa trīs āķiem, bet uz vienas – divi. Galīgs absurds šķiet cope ar divām gruntsmakšķerēm un četriem āķiem uz katras. Tas tāpēc, ka bute itin bieži ir jāmeklē. Tad nu makšķeru daudzums var izšķirt daudz ko, jo, pateicoties to skaitam, iespējams apgūt lielākas teritorijas, līdz top skaidrs, kur šīs zivis dotajā brīdī migrē. Pilnīgi aplams ir uzskats, ka butes barojas tikai no grunts. Tam par pierādījumu kalpo situācijas, kad sistēma ar ēsmu un trim āķiem tiek iemesta uz pirmā sēkļa kants krasta virzienā, un butes itin regulāri ņem tieši augšējo pavadiņu, kas, ņemot vērā makšķeres uzstādījumu un ēsmas atrašanās vietu, no gultnes ir vismaz metra augstumā. Sistēmā noteikti lietojam plastmasas vai metāla pleciņus (labāk jau metāla, jo plastmasas mēdz bieži vien pārlūst), savukārt pavadiņu garums nedrīkst pārsniegt pleciņu garumu, citādi metiena brīdī pavadiņa ar āķi var appīties ap pamatauklu un krietni samazināt copes iespējas. Pērlīšu un svina variācijasCenšamies nepārspīlēt ar lielumu, bet atturamies arī no mazām un blāvu krāsu plastmasiņām. Tā kā butes kā žagatas kāras uz spilgtām lietām, tad dienas gaišākajā daļā izmantojam spilgti sarkanas, zaļas vai dzeltenas krāsas. Mazāk efektīvas ir baltas vai melnas pērlītes. Savukārt uz nakti sistēmas mainu un pārkabinu tās, uz kurām ir tikai fluoriscējošas un gaismu uzsūcošas pērles. Ja runājam par svinu, tad savā praksē nekad neizmantoju «ūsaiņus», jo garās, metāliskās ūsas praktiski katru reizi, pildot savu misiju, dziļi ierokas blīvajās jūras smiltīs. Ja tas vēl notiek vietās, kur gultne klāta ar dažāda lieluma akmeņiem, tad iznāk krietni pastīvēties, lai dabūtu šo veidojumu no smiltīm ārā. Kāda runa var būt par piecirtienu copes brīdī, kaut arī valda uzskats (un par nepareizu to uzskatīt gluži nevarētu), ka bute, ņemot ēsmu, to ierij tik dziļi, lai makšķerniekam nebūtu vairs nekādu problēmu zivi izvilkt krastā. Visbiežāk izmantojamais svins ir apaļas formas ar lējuma radzēm un tukšu vidu. Svars atkarīgs no laikapstākļiem un svārstās no 80 līdz 160 gramiem.Nu tad uz priekšu! Plekstes jau gaida un kārtojas rindā!
