Gleznotāja Induļa Landaua darbu izstāde «Miniatūras», kas galerijā «Suņa taka» aplūkojama līdz 19. oktobrim, uzskatāma par notikumu ne tikai Jelgavas, bet arī visas Latvijas mākslas dzīvē. Kāpēc šāds apgalvojums? Ja iemetam acis mākslinieka biogrāfijā, pārsteidz tas, ka viņš nekad nav tiecies pēc personālizstāžu rīkošanas, kā bieži redzams mūsdienu praksē. I.Landaus līdz šim sarīkojis tikai divas vai trīs visai nelielas savu darbu skates (pēdējā bija pagājušajā gadā Aučos, Jāņa Čakstes muzejā, kamēr iepriekšējās savus 25 – 30 gadus agrāk). Jelgavā nevienu, tāpat Rīgas nozīmīgākajās izstāžu zālēs, lai gan tur, esmu pārliecināts, labprāt vēlētos eksponēt jelgavnieka gleznas. Tajā pašā laikā kolēģi ļoti augstu vērtē I.Landauu kā izcilu profesionāli, smalku tonālās glezniecības meistaru, kurš strādā galvenokārt pastelī. Šoreiz gleznotājs nāk skatītāju priekšā ar nelieliem darbiem, kurus pats autors nosaucis par miniatūrām. Daiļrades procesā ne visai «iesvaidītam» skatītājam varbūt liksies, ka mazi darbi nav tik nozīmīgi kā lielie. Taču tie, kā tas ir šajā gadījumā, bieži vien ir domu, ideju vai krāsu koncentrāts, kurā pateikts pats būtiskākais, esence, no kuras pēc tam var radīt (ja vispār rada) liela izmēra gleznas. Radīt vairāk un nākt skatītāju priekšā I.Landauu, iespējams, attur sakāpinātā vērtību sistēma mākslā, pašapziņa, ētiskie un estētiskie ideāli, izkoptā gaumes izjūta. Toties tas, ko viņš rāda, ir vienmēr izcili. Arī šajā izstādē «Suņa takā».No citas puses raugoties, mums ir dota iespēja ieskatīties mākslinieka radošajā laboratorijā, iepazīties ar viņa domu un ideju «pierakstiem», lai gan tie pārsniedz vienkāršu uzmetumu līmeni. Tie uzskatāmi par patstāvīgiem, pabeigtiem darbiem.Kā liekas, I.Landaus nekad neko nedara pavirši, sevišķi mākslā. Gleznotāja šķietami paviršie uzmetumi ar zīmuli vai guašu ir pārdomāti. Tās ir «piezīmes, stāsti», kā Ilona Drīliņa raksta izstādes anotācijā. Tad noteicošās ir miniatūrā ieliktās idejas, domas, talants. Kā pavasarī Mākslas dienu izstādē «Sākums» varējām pārliecināties, Dievs I.Landauu ir bagātīgi apveltījis ar šāda veida dāvanām. Gribas jelgavnieku salīdzināt ar Borisu Bērziņu. Viņi abi ik skicē, zīmuļa uzmetumā pasaka būtisko par mums, par mūsu dzīvi, atklāj pasaules vienreizību, neatkārtojamību, katras lietas apgarotību, dvēseli. Miniatūrās māksliniekam nav būtiski dokumentāli precīzi attēlot dabu. Izmantojot zīmuli, guašu vai pasteli, lietojot arī aplikāciju, gleznotājs fiksē to, kas viņu tobrīd piesaistījis – jaunās māmiņas priecāšanos par bērnu, cūkas bēres, ziemas noskaņu uz ielas, dažādu klusās dabas priekšmetu salikumus. Vienmēr viņš runā par dzīvi kā vitālu esamību, varbūt pat rituālu, visa esošā kopīgumu, mūžības ritumu. I.Landaus pasviež skatītājam domu, atziņu, kuram tā ir jāuztver, jāpilnveido, jāattīsta. Mākslinieks liek domāt, būt jūtīgam, atvērtam.
