Emigrācijai vēršoties plašumā, bāriņtiesām aizvien biežāk jāsaskaras ar gadījumiem, kad jūk ģimenes un vecāki nevar vienoties, pie kā paliks bērni. Šādu drāmu gada garumā izdzīvojis arī Jānis Ērglis no Ozolniekiem, cenšoties atgūt sievas uz Angliju aizvesto dēlu. Piecgadīgais Raitis (vārds mainīts) pašlaik dzīvo kopā ar tēti Ozolniekos, taču gala lēmums par to, ar kuru no vecākiem un kurā valstī puika dzīvos turpmāk, vēl nav pieņemts.
Jānis «Ziņām» stāsta, ka viss sācies, kad kādu dienu sieva pateikusi, ka dosies strādāt uz Angliju, kur viņu, izrādījies, gaidījis sens draugs. «Dēls palika pie manis, taču pēc pusgada sieva atbrauca viņam pakaļ. Es nebiju ar mieru mazo atdot uz ārzemēm, turklāt Raitis te gāja dārziņā, nekur negribēja braukt un bija man ļoti pieķēries. Tāpēc vienojāmies, ka puika aizbrauks pie mammas tikai paciemoties uz pāris mēnešiem.» Jānis uzstājis, ka pirms tam bāriņtiesā jānoslēdz attiecīga vienošanās. «Toreiz nospriedām, ka mazajam tomēr vajadzētu dzīvot Latvijā, iet Ozolnieku bērnudārzā, jo dzīves apstākļi viņam te ir ļoti labi.»Noteiktajā laikā mamma bērnu atpakaļ neatveda. Izrādījās, Anglijā viņš jau bija iekārtots skoliņā, par viņu maksāja pabalstu. «Tā kā sarunas ar sievu rezultātu nedeva, devos uz bāriņtiesu. Pēc laiciņa mazais tomēr tika atvests atpakaļ. Dēls atsāka iet dārziņā un ar mammu sazinājās telefoniski. Tad vienā jaukā dienā viņa atkal atbrauca un gribēja puiku slepus aizvest no bērnudārza, tur sakot, ka ar mani viss ir saskaņots. Taču es par sievas atbraukšanu neko nezināju,» stāsta Jānis.Tā kā bērnudārzā situāciju ģimenē zināja, audzinātāja nekavējoties zvanīja bērna tēvam. Pateicoties tam, zēns todien netika atdots mātei. Puses atkal devās uz bāriņtiesu, kur sieva mutiski apsolīja, ka bez tēva piekrišanas Raiti no Latvijas ārā nevedīs.Bērna māte Jānim apgalvojusi, ka ar mazo nedēļu ciemosies pie radiniekiem, taču patiesībā puiku, tēvam nezinot, bija aizvedusi pāri robežai. «Dienā, kad dēlam bija jāatgriežas pie manis, saņēmu vēstuli, kurā viņa informēja mani un bāriņtiesu, ka devusies uz Angliju kopā ar dēlu, līdz ar to pārkāpjot bāriņtiesā parakstīto vienošanos. Kad jautāju, kādēļ rīkojās pretlikumīgi, viņa atbildēja, ka es bērnam vienalga nebūtu ļāvis braukt. Kas varot būt pretlikumīgs, ja puika ir viņas bērns? Taču arī es esmu viens no vecākiem un man ir tādas pašas tiesības,» saka Jānis.Tēvs, nevēloties samierināties, atradis advokātu un vērsies tiesā. Jāņa sieva tika atzīta par vainīgu bērna pretlikumīgā izvešanā ārpus valsts un nolēma, ka Raitim jāatgriežas Latvijā. Tiesas izraksta tulkojums tika nosūtīts arī Anglijas tiesu instancēm. Tur dokumentu pārbaude un izskatīšana aizņēmusi pusgadu, un Anglijas tiesā Jāni pārstāvēja Latvijas valsts apmaksāts advokāts. Bāriņtiesai jāpierāda likumība«Sieva tiesā apgalvoja, ka bāriņtiesa Latvijā nav nekas oficiāls. Ozolnieku bāriņtiesa bija spiesta rakstīt skaidrojumu par savām funkcijām un likumisko spēku, un jau nākamajās sēdēs Anglijas tiesai šaubu nebija. Arī tā lēma, ka bērnam jāatgriežas Latvijā.» Līdz tam oficiālās institūcijas paņēmušas bērna un mammas pases, lai sieviete nevarētu izbraukt no valsts.Tā kā māte atkal vilcinājusies zēnu vest atpakaļ, Jānis braucis pats. Pirmā tikšanās pēc tik ilga laika tēvam ar dēlu izvērsusies emocionāla. «Mazais apķērās man ap kaklu un uzreiz teica: braucam prom! Arī tad, kad staigājām pa Londonu, ieķēries rokā, ik pa laikam man čukstēja: braucam prom, braucam prom!» atceras tētis.Atbraucis uz Latviju, par Angliju zēns runāt ne visai vēlējies, tikai atsevišķās reizēs ieminējies, ka nekas slikts jau tur nebija, bet viņš ļoti ilgojies pēc mājām un tēta. «Kad uzdevu jautājumu: tu brauksi vēl uz Angliju? Viņš atbildēja: nē, un, kad mamma atbrauks, tu mani nelaid prom. Bērns neprot melot, viņa emocijas ir patiesas,» domā Jānis.Pēc trim nedēļām atbraukusi arī sieva. «Man bija pamatotas aizdomas, ka viņa atkal varētu bērnu aizvest, jo bija sapratusi, ka šādai rīcībai nekādu seku nav, toties atkal ilgs tiesas procesi un būs iegūts laiks. Es uzskatīju, ka dēlam ar mammu satikties nevajag, lai, pirmkārt, netraumētu bērnu, otrkārt, lai viņu atkal neaizvestu. Viņa taisnību mēģināja meklēt policijā, bet, saņemot manu paskaidrojumu, policija atteicās iejaukties,» atstāsta bērna tēvs. Pašlaik mamma dzīvo Anglijā, bet Raitis ar tēti – Latvijā. Bērns ar mammu sazinās telefoniski. Jānis saka – arī sievai dēls nav vienaldzīgs un viņa zēnu mīl. Taču viņam šķiet, ka sievai nepietiek laika dēlam. «Ar viņu mēģināju labprātīgi vienoties, lai bērns atgriežas mājās, bet Anglijā varētu ciemoties un tā uzturēt attiecības arī ar mammu, bet sieva neko tādu nevēlējās dzirdēt. Viņa bija pārliecināta, ja ir māte, tad simtprocentīgi visas tiesības ir viņai, bet izrādās, tā nav,» uzsver Jānis.Māte sola nepadoties«Ziņas» ar bērna mammu Anglijā sazinājās elektroniski. «Es uzskatu un domāju, ka tam piekritīs visas mammas, ka bērnam vislabāk ir augt kopā ar māti, jo sevišķi tik mazā vecumā. Par tiesībām būt kopā ar savu dēlu, protams, cīnīšos, arī tāpēc, lai mazais netiktu raustīts no vienas valsts uz otru. Viņam kopā ar mani būtu mājas, ģimene. Nedomāju, ka ir likums, kas varētu šķirt bērnu no mātes, par ieganstu izmantojot dzīvesvietu,» raksta mamma.Viņai esot žēl, ka situācija nonākusi tik tālu un problēma netiek risināta civilizēti un bērnam labvēlīgākā veidā. Visu izšķirs tiesaLatvijā bērna mamma pagaidām neplāno atgriezties, jo valsts neesot ekonomiski stabila un ģimenei labvēlīga. «Anglija nav Āfrika, lai klimats kādā veidā ietekmētu bērna dzīvi. Iedzīvoties citā valstī mazam bērnam ir daudz vienkāršāk nekā pieaugušajam – tas attiecas arī uz kultūras un valodas apgūšanu. Mans dēls jau ir dzīvojis Anglijā, mācījies bērnudārzā, kur ieguva gan jaunus draugus, gan zināšanas. Mēs ar bērnudārzu bijām ļoti apmierināti. Anglijā cilvēki ir draudzīgi un pretimnākoši. Par to pārliecinājāmies gan bērnudārzā, gan valsts un medicīnas iestādēs. Ja Latvijā situācija mainīsies uz labo pusi, protams, atgriezīsimies,» piebilst mamma. Pašlaik tiek gaidīts tiesas process par faktiski jau izirušās ģimenes laulības šķiršanu. Tā arī noteiks, kur un pie kā bērnam jādzīvo. Tēvi parasti samierināsIveta Strēlniece, Ozolnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Mūsu praksē bijuši divi šādi gadījumi – abos bērnus ārpus valsts prettiesiski izvedušas mammas. Taču pieļauju, ka šādu gadījumu ir vairāk. Parasti mammas, izmisuma dzītas, aizbrauc uz ārzemēm strādāt un līdzi paņem bērnus, bet tēvi ar to samierinās un līdz tiesai process netiek. Minētajos gadījumos šie ir labie tēti, kas cīnās par saviem bērniem, un tas ir apsveicami. Olga Rudaka, Jelgavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Mēs patlaban strādājam ar vienu šādu gadījumu, kurā vecāku nesaskaņās pa vidu iesaistīts vēl pavisam mazs bērniņš. Lieta ir sarežģīta. Laulātie dzīvojuši kādā no Centrāleiropas valstīm, tur piedzimis kopīgais bērns. Tagad ģimene ir izirusi, māte atgriežas Latvijā, bet tēvs uzskata, ka mazajam jāpaliek kopā ar viņu ārvalstīs. Pašlaik tiek gaidīta tiesa par laulības šķiršanu un bērna dzīvesvietas noteikšanu. Jelgavas novada bāriņtiesa uzskata, ka tik mazam bērniņam jābūt mātes aprūpē, bet galējo vārdu teiks tiesa. Irisa Guntra Turčinska, Jelgavas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Pagājušajā gadā Jelgavā tika skatītas četras lietas par bērnu prettiesisku izvešanu no valsts. Visos gadījumos bērnus uz ārzemēm bez tēvu ziņas bija aizvedušas mammas, un visos ar tiesas lēmumu viņi atgriezušies Latvijā pie tēviem. Parasti ārvalstu instances izvairīgi iesaistās šādos procesos un Latvijas tiesu lēmumus neapstrīd. Bērnam ir jābūt noteiktai dzīvesvietai, un viņa mētāšana šurpu turpu nav pieļaujama. Vecākiem ir jāvienojas, pie kā bērns paliek, vai arī jāiet tiesas ceļš. Gribu uzsvērt, ka abiem vecākiem ir vienādas tiesības uz bērnu un nekādā ziņā nedrīkst ignorēt tēvus kā aprūpes personas. Parasti šādi tiesas procesi ir ilgi, un visvairāk no tiem cieš bērni.
