Šoruden uz Latvijas ceļiem plānots izvietot 100 stacionāros fotoradarus un 30 pārvietojamas ātruma mērierīces, un internetā jau tiek pārsūtītas vēstules ar vietām, kur radarus plānots novietot. Valsts policija noliedz, ka sarakstā uzskaitītas īstās vietas, taču plašāku informāciju sola sniegt šodien. Saskaņā ar iepirkuma konkursa rezultātiem fotoradarus piegādā un uzstāda trīs juridisko personu apvienība, kurai turpmāk ik gadu tiks maksāti vairāki miljoni latu.
Jānis Počs, brauc katru dienu 17 gadu:Ja fotoradarus tiešām liks bīstamās vietās, tad mana attieksme ir pozitīva. Ja tas būs veids, kā no autovadītājiem «kāst» naudu, tad, protams, – ne. Skolu tuvumā, vietās ar lielu cilvēku intensitāti, pie bīstamiem krustojumiem fotoradars ar brīdinājuma zīmi pirms tā automātiski liks samazināt ātrumu un samazinās nelaimju iespējamību. Savukārt uzstādīt fotoradaru, kur braukšanas apstākļi ļauj pārvietoties ātrāk nekā noteiktais ātrums, piemēram, Jelgavā Loka maģistrālē starp Aviācijas un Rīgas ielu, kur pats vairākas reizes esmu dabūjis sodu, nebūtu īsti korekti. Braucot ārzemēs pa fotoradaru kontrolētiem ceļiem, redzams, ka to izvietojums pārsvarā ir loģisks, un problēmas tikpat kā nav bijušas. Elmārs Štubis, ātrās palīdzības šoferis:Tā ir vajadzīga lieta. Tiesa, fotoradari gan pilsētā, gan laukos būtu jāizvieto tur, kur tie tiešām ir nepieciešami. Piemēram, pie skolām, lielveikaliem, kur ik brīdi uz brauktuves var iznākt cilvēki. Visur jau gulošos policistus nesaliksi! Domāju, daudz būtu tādu autovadītāju, ko ķert. Lai nu ko, bet jaunatne ātrumu neievēro. Kā gadās, ja pārsniedz ātrumu, divdesmit gadu strādājot ātrajā palīdzībā, esmu redzējis ļoti daudz. Cilvēki nenovērtē apstākļus. Laukos uz grunts ceļiem, kur vājāka riteņu saskarsme ar zemi, jau braucot ar nelielu ātrumu, var iegūt ievainojumus. Pauls Timrots, žurnālists, ceļu drošības eksperts:Jūs domājat, ka fotoradarus Latvijā tiešām ieviesīs? Es to dzirdu jau no kāda trešā ministra. Nekad tas nav noticis. Ja tomēr šoreiz projekts īstenosies, manuprāt, samazināsies braukšanas ātrums, uzlabosies drošība konkrētajos ceļu un ielu posmos. Bet cilvēks jau mēdz būt agresīvs. Tas savu vēlēšanos spiest uz gāzes pedāli visdrīzāk mēģinās īstenot citviet, kur radaru nebūs – piemēram, uz grants ceļiem. Man atmiņā gadījums, kad lietuvieši uzstādīja videokameras Viļņas vecpilsētā. Tas tur samazināja noziedzību. Pēc tam atklājās, ka noziedznieki jau nekur nav pazuduši, tie darbojās kvartālu tālāk, kur videokameras «neredz». Man nav arī skaidrs publiskās privātās partnerības jautājums. Kā ar fotoradaru uzstādīšanu uzņēmēji pelnīs? Tajās vietās, kur tos novietos, visi taču uzmanīsies, noteikumus nepārkāps. Ko darīs ceļu policisti, kuriem ar radaru ieviešanu mazāk būs darba? Domāju, ka ar pārkāpēja noteikšanu, ja tas vadīs ne savu braucamo, nevajadzētu būt sarežģījumiem. Katrs īpašnieks taču zina, kam aizdevis auto.
