Ivars Zariņš, 11. Saeimas deputāts, SC Ekonomikas ministra kandidāts Domāju, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs uz 11.Saeimas vēlēšanām gāja ar skaidru mērķi – nodrošināt labāku nākotni Latvijā sev un saviem bērniem. Daudzi cilvēki patiešām cerēja, ka pēc šīm vēlēšanām mēs patiešām pieredzēsim “jaunu sākumu” un tiks dots starts labākai Latvijai. Tomēr pēdējo dienu partiju savstarpējie ķīviņi un neargumentēto apvainojumu kaujas šo noskaņojumu var strauji sabojāt.
Var jau, protams, turpināt emocionāli gudri izteikties par to, kāda valdība Latvijai ir nepieciešama, spēlējot tikai uz sabiedrības nacionālajām jūtām. Tomēr, pat pie virspusējas izteikto argumentu analīzes, ir redzams, ka šie patiesībā ne tikai nav Latvijas iedzīvotāju interesēs, bet pat var nozīmīgi tām kaitēt.
Neatkarīgi no tā, vai kāds to atzīst, vai nevēlas pat redzēt- esošā Latvijas realitāte ir divkopienu valsts, kurā dzīvo gan latvieši, gan cittautieši, un tās izaugsme un labklajība nav iespējama nenodrošinot to savstarpēju saskaņu. Vienkārši nav iespējama!
Ciniskā spēle uz latviešu tautas emocijām, ka Latvijas tālakai izaugsmei un stabilitātei ir nepieciešama ‘nacionāla valdība’ ir divkosīga, pat noziedzīga pret latviešu nacionālajām interesēm.
Var jau, protams, naivi iedomāties, ka rūpējoties tikai par latviešu interesēm, mēs spēsim tās vislabāk nodrošināt. Patiesībā tiks panākts tieši pretējais.
Paradoksāli, bet tieši tā saucamie ‘kreisi’ radikālie elementi, nevis latviešu tauta, būs vislielākie ieguvēji no ‘nacionālās valdības’ izveidošanas, jo tas dos tiem iespēju pacelt un izspēlēt savu ‘apspiesto un nodoto cittautiešu’ kārti, kas savādāk jau bija sākusi putekļiem klāties. Ignorējot trešdaļas vēlētāju viedokli, uz tās atkal varēs vairot savu politisko ietekmi un “popularitāti”. Iespējams, ka šie spēki savu mērķu sasniegšanai var izvēlēties ārpusparlamentāras metodes.
Protams, no tā ieguvēji būs arī ‘labējie’ radikāļi- kuriem nu būs pamats savai politiskās cīņas platformai: saukt latviešus aizstāvēt savas intereses,kuras kāds it kā gatavojas apdraudēt.
Ignorēt 1/3 vēlētāju gribu (turklāt ņemot vērā vēl arī etnisko dalījumu), nozīmē dot signālu arī starptautiskajai sabiedrībai un kaimiņvalstīm, ka Latvija izvēlējusies iekšējās destrukcijas ceļu – jo provocēs sabiedrības šķelšanos, iekšēju pretstāvēšanu un etniski motivētus cīniņus par savām tiesībām.
Savukārt tas nozīmē, ka Latvijas galvenais ekonomikas cerību zirdziņš – investoru piesaiste, sāks nopietni klibot, jo investors, lai ieguldītu šeit naudu vispirms gribēs redzēt stabilitāti.
Nedodot iespēju cittautiešiem harmoniski integrēties sabiedrības procesos, tie tiks provocēti aktīvāk cīnīties par savām tiesībām. Nepieļaujot SC ienākšanu valdībā, tas būs uzskatāms signāls cittautiešiem, ka tiem ir jāizvēlas citi politiskie spēki un citas metodes, kā nodrošināt savu interešu pārstāvību, ja SC to nav spējīgs izdarīt. To noteikti izmantos, un jau izmanto, citi, Latvijai un latviešiem ne tik draudzīgi politiskie spēki.
Argumenti, ka ‘nacionālā valdība’ spēs labāk strādāt, jo mazāk iekšējo pretrunu, ir vienkārši muļķīgi un aprobežoti, ja vien ar valdības darbu tiek saprasta valsts vadīšana, nevis partiju iekšējo interešu salāgošana, jo šāds valdības sastāvs, lai arī valdībai iekšēji būs ērtāks, radīs nesalīdzināmi lielākas ārējās pretrunas un problēmas valsts līmenī.
Ja koalīcijas veidotāji nav spējīgi pārvarēt pretrunas, līmenī, kurš rodas veidojot valdību ar SC, tad vēl jo vairāk tie nebūs spējīgi tās risināt nu jau ielaižot tās sabiedrības līmenī, kad SC tiks atstāts opozīcijā un būs spiests darboties ar koalīcijas partijām konfrontācijas režīmā.
Tāpēc tieši, lai spētu nodrošināt prognozējamu un stabilu valsts attīstību, Latvijai un latviešiem SC ir nepieciešams koalīcijā, nevis opozīcijā.
Esmu drošs, ka ne jau rūpes par valsts nacionālajām interesēm, bet gan par iespēju zaudēt savu varas monopolu, ir galvenais iemesls, kāpēc SC ir kā karsts kartupelis, ko valdošie nevēlas paņemt savās rokās.
Iespējams, ka tādā situācijā optimālākais būtu sastādīt valdību no tiem, kuri vēl nav bijuši pie varas un ir vienoti savos centienos veikt konkrētus reālus darbus.
Lai realizētu Latvijai vajadzīgās reformas, dotu jaunu impulsu attīstībai, realizētu apjomīgus attīstības projektus ir vajadzīgs saliedēts valdības darbs, nevis kā tas ir bijis līdz šim – katrs ņems tikai no savas siles, liekot šķēršļus citam.
ZRP un SC ir vienotas ambīcijas sevi pierādīt un izdarīt to, ko līdz šim nav spējušas paveikt esošās varas partijas– veikt atbilstošas reformas valsts pārvaldē, efektīvā Eiropas līdzekļu izmantošanā, izglītības un veselības sistēmā un virknē citu sfēru.
Ja valdību veido tikai tie spēki, kas pie varas nav bijuši, un tie ir vienojušies par vienotu programmu, konkrētu rīcības plānu, ko īstenot – un nav neviena cita spēka, ar kura interesēm ir jārēķinās, tad šāda kombinācija, no pašlaik it kā nīkulīgas un apšaubāmas konstrukcijas, var pārvērsties par nebijuši varenu, saliedētu un efektīvu virzošo spēku. Neatkarīgi no iekšējiem politiskajiem uzstādījumiem, antipātijām un simpātijām, pieņemot šo izaicinājumu ZRP un SC tālākā darbība un attiecības principiāli izmainās – tos saliedēs ārējie apstākļi un kopīgais izaicinājums, jo tiem būs jācīnās kopā uz dzīvību un nāvi atbalstot vienam otru, lai pierādītu savas izvēles pamatotību.
Svarīgi, ka nekas tos neierobežos šajā cīņā, lai izvēlētos visefektīvākos, vispareizākos risinājumus, jo tie nebūs sasieti ar pagātnes kļūdām, ar esošajiem varas mehānismu saaugumiem – tie varēs veidot tīru un pareizu spēles laukumu, un galvenais- visai sabiedrībai saprotamu, nebaidoties kādam uzkāpt uz kājas.
Saprotot arī to, ka tad, ja darbs netiks izdarīts līdz galam, žēlastības no konkurentiem nebūs, bet esmu pārliecināts, ka rezultātus sabiedrība ar laiku novērtēs. Novērtēs un sapratīs arī politiskie konkurenti, un daudz ātrāk par sabiedrību.
Mūsu valsts vēsture- 1919.gada Neatkarības cīņas bija uzskatāms piemērs tam, ko var panākt ar milzīgu gribasspēku un ticību saviem ideāliem. Mēs būtu zaudējuši savu zemi, ja paļautos tikai uz to, kā ir pareizi pēc cipariņiem. Pēc ciparu loģikas, lielā pārsvara priekšā mums bija jāpadodas, nevis jācīnās.
Varbūt Latvijai beidzot ir laiks sagādāt sev vēl vienu tādu lappusi tās vēsturē, ar kuru tā varēs lepoties?
