Ceturtdien mūsu planēta ir iegājusi Džakobīni-Cinnera komētas putekļu joslā, kas iezīmēsies ar tā saukto «zvaigžņu krišanu». Īsts «zvaigžņu lietus» varētu būt vērojams sestdienas vakarā laikā starp pulksten 19 un 24, kad Zeme atradīsies visblīvākajā meteorīta putekļu joslas posmā. Komētas putekļu joslu Zeme atstās 10. oktobrī. Latvijas Lauksaimniecības universitātes emeritētais profesors Artūrs Priedīte, kas mājās nodarbojas ar debesīs notiekošā vērošanu, atzīst, ka nav iespējams prognozēt zvaigžņu krišanas intensitāti, taču astronomi spriež, ka sestdienas vakarā vienā minūtē varētu parādīties 10 – 17 spožu svītriņu, kas redzamas vien pāris sekunžu. Sevišķi labi tās varētu būt vērojamas laukos, kur netraucē pilsētas apgaismojums. «Komētas ir kā smilšaini ledus gabali vairāku desmitu vai simtu kilometru diametrā. Tās riņķo ap Sauli, un, tai tuvojoties un ledum kūstot, kosmosā nokļūst putekļi. Brīdī, kad tie lielā ātrumā sakaras ar Zemes atmosfēras augšējiem slāņiem (apmēram simts kilometru attālumā no Zemes), rodas uzliesmojums,» profesors A.Priedīte skaidro «zvaigžņu lietus» būtību. Salīdzinājumā ar īstajām zvaigznēm «krītošā» ir ļoti sīciņa, puteklīša diametrs reti kad pārsniedzot vienu milimetru. Taču tā sadegšana ir tik spilgta, ka šķiet kā debess spīdeklis. Profesors stāsta, ka caurmērā ik gadu Zeme iziet cauri piecpadsmit komētu putekļu joslām. Taču «krītošās zvaigznes» tajās tik bieži nemana. Šogad viņš komētas putekļu uzliesmojumu manījis tikai vienu reizi pavasarī. Taču Džakobīni-Cinnera komētas atstātās pēdas ir sevišķi «putekļainas». Tādēļ iespējams pat īsts «zvaigžņu lietus», kāds redzams ilustrācijā Ilgoņa Vilka astronomijas mācību grāmatā par Leonīdu lietu 1833. gadā, kas bijis vērojams uz Lauvas zvaigznāja fona.
