Latvijas mežos no Jelgavas kokaudzētavas ik gadu ieaug vairāk par 1,2 miljoniem egļu, priežu, ozolu un citu koku stādu.
Jelgavas pierobežā pašā Rīgas ielas malā koši zaļās rindās cits aiz cita rudenim spītē sprīdi gari ozoliņi. Tieši pirms gada svinīgā pasākumā ap simt skolēnu «Latvijas valsts mežu» Jelgavas kokaudzētavā koku stādīšanas akcijas «Skābeklis» laikā iesēja 20 tūkstošus zīļu. Vēl pēc gada rudenī 5000 skaistāko ozoliņu mēros ceļu uz Likteņdārzu. Turpat blakus jau sagatavotas vagas, kurās tuvākajās nedēļās tiks iesēts vēl tūkstošiem zīļu. Tomēr ozoli ir tikai maza daļiņa koku, kas ik gadu izaug kokaudzētavā, lai atjaunotu izcirstos mežus un apstādītu jaunas platības. Vecākā kokaudzētava JelgavāAp 170 lapu koku un 90 skuju koku veidu – tik plašs stādu sortiments izaug deviņos hektāros zemes, stāsta kokaudzētavas vadītāja Velta Osma. Jelgavas kokaudzētava tur, kur tā ir arī patlaban, izveidota 1937. gadā. «Visu laiku tā bijusi valsts iestāde, kas nodibināta, lai audzētu meža stādus,» vēsturi šķetina V.Osma. Četrdesmito gadu otrajā pusē kā mācību bāze tā nodota toreizējai Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai, kas atradās Rīgā. Līdz pat 2000. gadam audzētava bijusi kā pētījumu bāze meža zinātniekiem un prakses vieta topošajiem mežkopjiem, arī pati V.Osma mežu lietās praktizējusies šajā audzētavā, ko vada pēdējos septiņus gadus. Kad 2000. gadā izveidojās akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži», Jelgavas kokaudzētava kļuva par vienu no astoņām valsts uzņēmuma stādu ieguves vietām. Esam viena no mazākajām audzētavām, saka vadītāja, skaidrojot, ka citām ir iespējas izvērsties, bet pilsētā platības ierobežotas – audzētavu ieskauj meži un šosejas. «Taču vieta mums ļoti laba – attīstīta infrastruktūra, esam pieejami cilvēkiem, brauc no visas Latvijas, bet tikko bija saruna ar vienu lietuvieti, kurš uz pavasari pasūtīja ozolu stādus mežam,» atklāj V.Osma. Rokām iedēsta miljoniem stādu«Gribam iet uz dižstādiem – lielas liepas, bērzi, – bet nepaspēj izaugt, jo visi tiek iztirgoti,» stāsta kokaudzētavas vadītāja. Ik gadu kokaudzētavā norok ap 1,2 miljoniem mežam paredzēto stādu. Viņa rāda trīsgadīgas eglītes, kas pašlaik sasniegušas 25 centimetru augumu. Iesētas pavasarī siltumnīcā, jau tā paša gada rudenī eglītes, kas nezinātājam varētu asociēties ar dillēm, nonāk atklātā laukā, bet pēc diviem gadiem pavasarī ceļo uz mežu. Pierādīts, ka trīsgadīgie stādi ir piemērotākie mežu atjaunošanai, jo vislabāk ieaugas. Tik mazas eglītes arī vieglāk transportēt, vairāk dēstu ietilpst maisos. Lai gan šķiet, ka visā laukā egles vienādas, norādes garo vagu galos liecina par to dažādo izcelsmi. Piemēram, ja dēsti paredzēti Kurzemes mežiem, tad čiekuri vākti un sēklas iegūtas Remtes plantācijās. Ziemeļos augošo egļu bērni labi jūtas visā valsts teritorijā, turpretī siltākā klimatā izlutinātās rietumnieces Vidzemes skarbajos apstākļos iedzīvojas ne tik veiksmīgi. Tā kā kokaudzētava maza, vairums darbu tiek paveikts rokām, nevis ar tehniku. Ik pavasari audzētavā darbs tiek dots 13 – 15 strādājošajiem, kas sākumā sagatavo stādus realizācijai, bet pēc tam viņu ikdiena aizrit dēstu laukos ravējot. Lai gan ik rudeni paliek bez darba, strādnieki ik gadu esot vieni un tie paši. «Ir tādi, kas strādā jau septiņas sezonas,» saka V.Osma un piebilst – šis darbs prasa ļoti lielu rūpību. «Eglīti var dažādi iestādīt – var saliekt saknīti, nepareizi ielikt… Lai gan darbs no malas varbūt izskatās vienkāršs, smalkos stādiņus jāprot iestādīt. Mūsu eglītes ieaugas.»Lai gan atrodas pie meža pilsētas nomalē, plantācijas ieskauj žogs, tāpēc zvēri nekādu postu nenodara. Ja arī kāda stirna ziemā pārlec sētai, sīkās eglītes tā savā ēdienkartē iekļauj nelabprāt. Daudz lielāks posts ir Jelgavai tik raksturīgie augstie gruntsūdeņi. Gada sākumā visi grāvji bija pilni, bet mazās eglītes ilgu laiku pavadīja zem ūdens, par ko tagad liecina vietumis dzeltenas egles. «Šeit bija ezers! Rakām grāvīšus, grūti bija,» atceras V.Osma. Varbūt par labu nāktu atbilstošākas augsnes, bet smagajā smilšmālā, kas eglēm tik ļoti piemērots nav, ūdens turas ilgāk. Arī biezā sniega sega sagādājusi raizes. Tievie sarkanie ozoliņi, kas domāti dižstādu audzēšanai, savā piektajā pavasarī atklājušies gaužām salocīti, bet līdz rudenim tā arī nav izslējušies taisni. «Pagaidīsim. Ja neiztaisnosies, ņemsim ārā,» nosaka audzētavas vadītāja. Tāpat līki un greizi kļuvuši parastie ozoliņi. Viena eglīte – desmit santīmu«Pirmkārt nodrošinām paši savus valsts mežus, jo pie pašreizējā ciršanas apjoma jāliek arī vietā,» stāsta vadītāja. Pārējos stādus pērk privāto mežu īpašnieki, zemnieku saimniecības. Ne visas eglītes, kas pašlaik ciešās rindiņās saspiedušās ziemas pārlaišanai, nonāks mežu izcirtumos. Aug pieprasījums arī pēc tā sauktajām Ziemassvētku eglītēm. Tās stāda retāk, lai pietiekamā apgaismojumā septiņu astoņu gadu laikā sakuplotu. Audzējot stādāmo materiālu lielām mežu platībām, arī dēstu cenas rēķina ar vērienu – 1000 eglītes maksā ap simt latu, tikpat priedīšu – 76 latus, bet ozoli – 183 latus. Lai apstādītu hektāru, nepieciešami divarpus tūkstoši egļu stādu. Līdz ciršanai tām jāaug vēl vismaz septiņdesmit gadu. Vai pēc pāris gadiem Latvijā mežu vietā nebūs tikai jaunstādu platības? «Nebūs, nebūs! Nav tik traki. Tā bļauj tikai tie, kas neko nesaprot no mežu audzēšanas un ciršanas. Jo kāda jēga no pāraugušiem kokiem ar cauriem vidiem?» uzsver V.Osma. Viņa gan piekrīt, ka sevišķi ceļu malās būtu jāuzmanās ar lielu platību vienlaidu izzāģēšanu, jo to sabiedrība pamana vairāk. Arī krīze darījusi savu, jo, lai kāpinātu budžeta ieņēmumus, palielināti ciršanas apjomi. Tomēr apstādīts aizvien tiek vairāk, nekā ik gadu izcirsts.
