Sociālās aprūpes centra «Zemgale» friziere Edīte Gārseniece pēc darba vecos ļaudis ved sirsnīgās pastaigās.
Siltajā rudens pēcpusdienā sociālās aprūpes centra «Zemgale» pagalms ir tā iemītnieku pilns. Kāds lēnu garu pastaigājas, baudīdams zeltainās krāsas dabā un liego vēju, kas šoreiz nesaldē, bet aijā. Citi, sasēduši bariņā, pārspriež jaunākos notikumus, novēro garāmgājējus, raugās tālumā. «Labdien! Kur es varētu satikt Edīti Gārsenieci?» jautāju kādai, kā noprotams, iestādes darbiniecei, kura, atverot durvis, vada iekšā pulciņu vecīšu. «Tā esmu es,» viņa silti pasmaida, abām rokām mīļi satverot manu plaukstu. Edītei esmu svešiniece, taču tajā mirklī, šķiet, nobrūk visas oficiālās robežas. Varēsim brīvi runāt par dzīvi un misijas apziņu palīdzēt citiem.Tin ruļļus un dzen bārdasTomēr līdz sarunai man vēl jāpagaida. Kamēr Edīte pavada uz istabiņām aprūpējamos, viņa ieved mani savā «karaļvalstī». Sociālās aprūpes centra frizētava, kur E.Gārseniece strādā jau sešus gadus, gan vairāk atgādina sen aizmirstu retro. Ar gaiši zilu dermantīnu apvilkti krēsli, vienkāršs spogulis, plauktiņi, frizierrīki. Izskata ziņā tā tālu atpaliek no smalkajiem skaistumkopšanas saloniem, taču neviens par to īpaši nebēdā, jo ne jau šiks te svarīgākais, bet elementāra iespēja sevi sakopt. Edīte centra iemītniekiem palīdz. Arodu viņa apguvusi kursos un praktiskajā darbā sociālās aprūpes centrā. Pirms tam 18 gadu strādājusi par pavāri bērnudārzā.«Dažādi cilvēki ierodas centrā, un visi viņi jāapkalpo. Jāgriež mati. Vīriešiem jādzen bārda. Dāmas nāk frizēties. Mums ir ruļļi, matu lakas. Veidojam ar fēnu, krāsojam matus un uzacis,» stāsta friziere, kurai iestādē ir vairāk nekā 200 klientu. Ir tādi, kas uz frizētavu var atnākt paši, taču lielākā daļa «Zemgales» iemītnieku to nespēj. Tad Edīte ņem savu ratiņus ar frizierēšanai nepieciešamo un pati dodas pie viņiem.Uzdevums jāveic ar priekuEdīte klientu istabiņās ir ļoti gaidīts viesis. «Pirmo dienu pēc atvaļinājuma gāju frizēt, bet kāds onkulītis jau rokas bučoja. Esam ļoti saraduši cits ar citu. Ja arī man nav jāiet uz kādu nodaļu, tomēr cenšos tur aizskriet, jo zinu, ka mani gaida. Aiznesu ābolus, parunājamies. Tas taču ir tik vienkārši,» mīļi pasmaida E.Gārseniece. Iespējams, tāpēc viņa tik viegli un pašsaprotami spējusi iesaistīties Jelgavas Pensionāru biedrības īstenotajā projektā «Ekspresis». Tas deva iespēju pēc sirds aicinājuma brīvprātīgajiem apgūt prasmes darbā ar cilvēkiem, kuriem ir kustību ierobežojumi. «Mums mācīja psiholoģiju, datorprasmes, to, kā strādāt ar šiem cilvēkiem. Tikāmies ar sociālajiem darbiniekiem. Uzzināju ļoti daudz jauna un noderīga,» priecājas Edīte. Viņai nebija jāmeklē tālu, kur likt lietā apgūtās prasmes. Kamēr citi projekta dalībnieki apzina cilvēkus, kam nepieciešams pavadonis, kurjers vai vienkārša uzticības persona, E.Gārseniece sociālās aprūpes centrā «Zemgale» viņus redz ik dienu.«Es vedu šos cilvēkus laukā. Pārsvarā tie ir vecuma demences slimnieki, kuri bez pavadoņa nedrīkst vieni iet, jo var viegli apmaldīties. Katru dienu man gan nesanāk doties pastaigās, bet divreiz nedēļā obligāti,» stāsta frizierīte, kura brīvprātīgo uzdevumu veic pēc sava darba laika. Pastaigās, kas bieži vijas pa tuvējā meža taku, Edīte ar vecīšiem daudz runā, dzied, vēro dabu. «Tas jādara ar prieku, nevis piespiesti, un man tas arī sagādā prieku. Vienmēr iedomājos, ka šie cilvēki ir mans tēvs vai māte,» sirds attieksmes noslēpumu atklāj E.Gārseniece.Dzīvo līdzi mazmeitāmRūpes par savu ģimeni un apkārtējiem Edīti pavadījušas visu mūžu. Arī patlaban, kad tuvojas pensijas gadi, viņa nevar bezrūpīgi atvilkt elpu. Jākopj lauku sēta un jādzīvo līdzi 13 un 15 gadu vecajām mazmeitām, kas nodotas vecmāmiņas aizbildniecībā. Nelabvēlīgie ekonomiskie apstākļi iegriezuši savus skarbos vaibstus, liekot arī Edītes divām pieaugušajām meitām pirms vairākiem gadiem doties darba un labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Taču vecmāmiņa nesūdzas. «Tā nav nekāda nasta. Esmu apmierināta. Ar mazmeitām esam kā draudzenes, jo viņas jau lielas. Abas sporto – peld, nodarbojas ar airēšanu. Ne man vienai mazbērni atstāti audzināšanā. Spēka arī pietiek. Tas pašai liek būt jaunai,» smaida Edīte, piebilstot, ka dzīvesprieku viņa gūst arī darbā ar cilvēkiem. «Ir tik daudz darāmā. Vajag tikai paskatīties apkārt!» viņa mudina. «Ekspresis»No 2010. gada oktobra līdz šā gada 31. jūlijam Jelgavas Pensionāru biedrības īstenots Eiropas Sociālā fonda līdzfinansēts projekts. Tā mērķis – ieviest pavadoņa, kurjera un uzticības personas pakalpojumus cilvēkiem ar funkcionāliem ierobežojumiem. Projekta laikā notika brīvprātīgo atlase, apmācība, digitālās rīcības kartes izstrāde un citas aktivitātes. Šādu cilvēku vajadzētu vairākAstrīda Kroģere, sociālās aprūpes centra «Zemgale» vadītāja Mūsu iestādē uzturas 260 iemītnieku, no kuriem ap divsimt ir mazkustīgi, un brīvprātīgā darba veicēji ir ļoti vajadzīgi. Mūsu darbinieki vienkārši fiziski nespēj iesēdināt visus ratiņkrēslos vai izvest pie rokas pastaigāties. Reiz pie mums bija ieradušies astoņi brīvprātīgie jaunieši, taču drīz vien viņi pazuda. Ideja, ka jaunie iet kopā ar vecajiem, dzīvē kaut kā neīstenojas. Reti, taču gadās arī tādi, kas sabiedrisko darbu dara no sirds, un tāda ir mūsu Edīte. Kaut arī ir ļoti aizņemta pamatdarbā, viņa atrod laiku izvest centra iemītniekus laukā. Edīte ar viņiem aprunājas, pacienā ar labumiem no savas lauku saimniecības. Šādu cilvēku varētu būt vairāk.Marija Kolneja, Jelgavas Pensionāru biedrības priekšsēdētāja Edīti Gārsenieci iepazinu projekta «Eksperesis» laikā un varu raksturot viņu tikai no labākās puses. Edīte ir pilna optimisma, vienmēr visu paspēj – gan lekcijas apmeklēt, gan pildīt pavadoņa funkciju. Vecie ļaudis, kurus Edīte ved pastaigās, ir ļoti laimīgi par šo iespēju. Viņi gaida savu pavadoni un saņem teju ar ovācijām, kad Edīte atgriezusies no atvaļinājuma. Projekts gan ir oficiāli beidzies, taču brīvprātīgo darbu turpinām. To veic 14 no 22 projektā iesaistītajiem, tajā skaitā Edīte. Aprūpējamie un brīvprātīgie ir tik ļoti saraduši cits ar citu, ka šķirties nav viegli.
