Līdz ceturtdienai staigāju, lāgā nenovelkot žaketi, ar palielāku, man uzticētu naudu kabatā. Kāpēc? Tāpēc, ka neuzticējos bankām. Pēc ziņas par Grieķijas krīzē cietušo Francijas un Beļģijas «Dexia» banku, uz kuru vietējie tiek aicināti neskriet un neņemt ārā naudu, pirmā doma bija, ka tas draud arī latviešiem. Tomēr nedēļas gaitā nekur mūsu presē autoritatīvu ekonomistu publikācijās «Dexia» vārds vairs neparādījās. Varbūt tiešām vismaz šoreiz kaut kas nelāgs ir pagājis garām. Pieņemsim, ka Grieķija ir par mazu, lai tās krīze ļoti ietekmētu Eiropas ziemeļzemes. Varbūt pat mūsu viesnīcnieki un lauku viesu māju turētāji vinnēs, ka Rietumu atpūtnieki vairs nebrauks uz Egejas jūras salām, no kurām lidostu streiku dēļ nevar tikt mājās, bet uz Tērveti, Siguldu un citām mūsu skaistajām vietām. Un tomēr kā aksioma ir skaidrs, ka tautsaimniecībā mums iet saspringti – gan katram pašam, gan valdībai ir pamatīgi jāstrādā, lai dzīve attīstītos kaut cik normāli. Diemžēl vēl aizvien neredz galu diskusijām par valdības veidošanu. Negribīgi, ar mazu pilsoņu aktivitāti esam ievēlējuši priekšstāvjus, kuri strīdas un strīdas. Beļģijā parlamentārā krīze, kad valstī nav pilnvērtīgas valdības, ilgst jau otro gadu. Tāda ir demokrātijas otra puse, par kuru nejūsmo. Latviešiem dažkārt pārmet, ka tie nenoliedz vai pat slavina ulmaņlaikus, alkst pēc stingrās rokas. Es domāju, ka tā «labā vadoņa» vai pat «labā cara» ilūzija, kas mazina katra paša atbildības izjūtu par savu dzīvi un labklājību, tomēr gaist. No otras puses – ilgi dzīvot bez valdības kā flāmiem un valoņiem Beļģijā mums tomēr nevajadzētu. Cerēsim, ka nākamnedēļ to labāku vai sliktāku izdosies izveidot. Būšu viens no tiem, kas tad jutīsies kaut par santīmu stabilāk.
