Aicinot velopastaigā uz Mežotnes tiltu, biju ar lineālu parupji mērījis kartē, ka turp – atpakaļ varētu iznākt sešdesmit kilometru. To arī ierakstīju iepriekšējā blogā. Patiesībā atceļā jau pie Pauļukiem (starp Staļģeni un Dzirniekiem) sanāca 67km, bet finišējot Jelgavā – 85 kilometri.
Lūdzu piedot paviršību, kas šoreiz labi beidzās. Neviens no mums vienpadsmit, kas to gabalu nobrauca, man par to pagarinājumu nepārmeta. Gluži otrādi. Šķiet, visiem patika mīties, jokot un līdz pēdējam puteklītim izbaudīt nu jau aizgājušo 2011. gada atvasaru. Saulē košās koku lapas, zāģētu baļķu smarža meža posmā starp Ķiršiem un Vecsvirlaukas ceļu, laucinieku sveicieni (laukos taču visi viens otru sveicina) un varavīksne, kas tikai Zemgalē spēj savienot debesis ar zemi.Negribas daudz skumt par pamesto un dēļiem aizsisto Vecsvirlaukas kultūras namu un veikalu un citiem ceļmalas graustiem Dzīve turpinās. Emburgā Salgales draudze Ilgvara Silgaiļa vadībā uzcēlusi jaunu baznīcu, bet apkārt vecās Salgales baznīcas drupām ir cienīgi appļauta zāle. Logi iestikloti arī Mežotnes baznīcas daudzkārt grautajos baznīcas mūros. Eleganti ir atjaunota 19. gadsimta Mežotnes pils (Otrā pasaules karā tā bija smagi cietusi). Mežotnē glīta ir jaunā, drusku ļodzīgā pontonu laipa, pa kuru riteņus stūmām pāri Lielupei. Ejot pa to, visā upes platumā varēja redzēt akmeņus un oļus. Senči zirga mugurā te varēja tikt pāri sausām kājām. Stāvot uz Lielupes tilta Jelgavā, Kalnciemā vai Jūrmalā grūti būtu iedomāties, ka ir vietas, kur upei var pārbrist. Mežotnē kreisajā krastā mūs sagaidīja Iecavas guļbūvju meistars Kaspars Beitiņš (velopastaigas dalībnieka Gaida Beitiņa brālēns), kurš Mežotnes šuvēja Anatolija Kazačenko mudināts jau gadus piecus darbojas domubiedru kopā, kas cenšas iekopt veco zemgaļu apmetni ar diviem pilskalniem. Dedzīgi vīri, ģimenes brīvprātīgā darbā ar pašvaldības, arī Eiropas atbalstu izcirtuši krūmus, iekārtojuši kāpnes, skatu laukumu, izbūvējuši 600 metru garš koka grīdas celiņu, kas savieno abus pilskalnus. Senās Mežotnes pilsētas platību lēš uz 14 hektāriem, kaut kas līdzīgs Vecrīgai. «Man reiz ieteica, ka vajadzētu atjaunot seno zemgaļu pili. Bet pamēģiniet, cik viegli ir uznest pilskalnā vienu malkas klēpi ugunskuram un tad padomājiet, kā tas bija, kad mūsu senči te nesa baļķus un būvēja pili.» Arī Kaspars pilskalnā ir nesis baļķus. Reiz viņam strādājot gadījies plaukstā iedzīt naglu. Tad esot palīdzējis pilskalna avota ūdens. Divās nedēļās brūce aizdzijusi tā, ka nav pat rētas. Avotā ievainojumus esot mazgājuši zemgaļu karavīri.No Mežotnes izbraucām ap pusčetriem. Likās, ka Jelgavā finišēsim tumsā, tomēr paspējām vēl krēslā – pusseptiņos. Trīsdesmit septiņus kilometrus pa kreiso krastu veicām nepilnās trīs stundās. Turklāt jaunākie dalībnieki Matīss Ozols un Jānis Grūtups (vienpadsmit gadu), vecākais Pēteris Baranovskis (71 gads), ne arī mūsu vienīgā dāma Zane Grava nebūt nebija tie, kuri «kavēja pagastu». Tuvojoties Jelgavai, pa beigām kūlos tieši es, «Zemgales Ziņu» velopastaigu kūdītājs. Atceļu gan atviegloja asfalts apmēram piecu kilometru posmā no Veižiem gar Joahima Zīgerista būvēto Dzintara kapellu un tālāk līdz Staļģenes šosejai. Līdzīga dāvana nogurušam minējam bija trīs kilometru asfaltētais posms starp Īslīcām un Godmaņiem. Secinājums: no Jelgavas uz Mežotni, braucot pa kreiso krastu, asfaltēti ir 25 kilometri. Pa labo krastu – apmēram 23 kilometri. Turklāt pa kreiso krastu sanāk kādi pāris kilometri tuvāk, bet abos variantos ir drusku pāri četrdesmit. Savādas ceļa norādes bija starp Viesturiem un Smedēniem (lūdzu Jaunsvirlaukas pagastam piederīgo nejaukt ar Smedēniem Platones pagastā un Viesturiem Glūdas pagastā). Šķērsojot agrāko Jelgavas un Bauskas rajonu robežu, pametot pār plecu skatu atpakaļ, varēja izlasīt lielu uzrakstu «Rundāles novads». Tātad skaidrs, ka izbraucam no kaimiņu administratīvās teritorijas. Taču norāde «Jelgavas novads» sekoja tikai pēc kāda puskilometra. Kas tad tā par zemi starp abiem novadiem? Ķīnas teritorija? Vēlāk, lasot karti, varēja jau izspriest, ka šajā posmā tieši ceļš ir administratīvā robeža. Proti, lauks vienā ceļa pusē pieder Rundāles novadam, bet otrā pusē – Jelgavas novadam. Taču vienalga kaut kā savādi. Šķiet, uz tāda neliela lauku ceļa abas pašvaldības uz vienām kājām varēja uzlikt no abām pusēm lasāmu norādi, kur tad mēs īsti atrodamies.
