Teātra sezona tikko sākusies, taču ir kāds iestudējums, kurš izpelnījies nedalītu skatītāju, arī vairuma kritiķu pozitīvu novērtējumu. Jaunajā Rīgas teātrī skatuves gaitas sākusi Alvja Hermaņa iestudētā Ivana Gončarova luga «Oblomovs».
Par pilnīgu jaunumu iestudējumu nevar uzskatīt, jo tieši šādā veidā ar tādām pašām dekorācijām un Gundaru Āboliņu galvenajā lomā A.Hermanis šo darbu pirms neilga laika iestudējis Ķelnē. Vācu publika jūsmoja, nu to pašu pelnīti dara arī latviešu skatītāji.Tā kā iestudējumu esmu redzējis divas reizes, vispirms daži padomi skatītājiem. Sagatavojieties uz teju četru stundu ilgu sēdēšanu ne visai ērtajos teātra lielās zāles krēslos! Turklāt zālē ir ļoti slikta ventilācija, arī tas jāņem vērā. Iestudējums ir tipisks A.Hermaņa darbs, izrādei ritot, tā kļūst nopietnāka, nedaudz gausāka. Pirmajā cēlienā galveno varoņu iepazīšanā dominē jautrs noskaņojums, situācijās komiskais mijas ar šķietamu bezbēdību.Otrais cēliens ienes filosofiskus uzslāņojumus citu pēc cita. Pamazām rodas apjausma, ka sākotnējais viegli rotaļīgais sniegums būtībā ir skumjā realitātē slēptās ilgas. Ilgas un skumjas no skatuves līst pāri skatītāju zālei, bet tas jau nav stāsts par skumjām, bet gan par mīlestību. Tas ir lielisks noskaņas darbs, kuru jo ilgāk skaties, jo kļūst grūtāk un vienlaikus arī labāk. Neizvēršot aktieru sniegumu, vēlos minēt kādu būtisku faktu – Oblomovu spēlē vai nu Gundars Āboliņš, vai Ģirts Krūmiņš. Tās ir divas dažādas izrādes, bet vienlīdz labas. Uzslavas vērts ir Vilis Daudziņš kalpa Zahara tēlā, lielisks raksturlomā ir Kaspars Znotiņš. Ikkatra aktiera tēlojums ir pārdomāts, smalki niansēts. Tā vien šķiet, ka nākamā gada «Spēlmaņu naktī» šīs lugas radošā komanda uz skatuves varētu tikt aicināta daudzreiz.
