Ilze viegliņām atver pils sīkrūtoto logu. Šajā mirklī viņa kļūst neticami līdzīga Vermēra van Delfta gleznas tēlam. Vermērs dzīvoja 17. gadsimtā. Visu mūžu viņš gleznoja pilsētnieku dzīves klusinātus vērojumus – skaistas sievietes krēslainās istabās, kuru sejas apmirdz gaisma no pavērta loga.
Arī Ilze Tijone ir pilsētniece – 21. gadsimta lietišķā sieviete. Viņa ieņem svarīgu amatu pašvaldībā, vada starptautiskus projektus un aizraujas ar renesanses laikmeta (15. – 17. gs.) dejām. Jau četrus gadus Ilze ir Bauskas pils muzeja seno deju grupas «Galms» dalībniece. Laimīga nejaušībaPievēršanos savdabīgajam vaļaspriekam viņa uzskata par laimīgu nejaušību. Apmeklējot kādu sarīkojumu pils muzejā, pašvaldības speciāliste uzzināja, ka tiek veidota renesanses deju grupa. Iniciatore – muzejpedagoģijas programmu vadītāja Ilona Taure – vēsturiskās dejas apguva pie horeogrāfes Gunas Ezermales, kura nodibinājusi un vada seno deju ansambli «Ballare», kā arī meistarklasēs ārzemēs. Ilonas mērķis bija izveidot domubiedru grupu, lai, kopīgi izkopjot prasmes, varētu bagātināt pils muzeja sarīkojumus, viduslaiku svētkus, amatu dienas. Iepriekšējas zināšanas vēsturisko deju žanrā dalībniekiem nebija nepieciešamas, jo kuram gan, izņemot dejas mākslas speciālistus, tādas varētu būt! Zināšanas noder darbā Pirms četriem gadiem Ilze aizgāja uz pirmo nodarbību un ieraudzīja daudz pazīstamu cilvēku. Viņa cenšas mēģinājumus apmeklēt par spīti nogurumam un aizņemtībai. Seno deju grupas treniņi vairākas stundas notiek vēlos vakaros, kad daudzi jau gatavojas naktsmieram.«No malas raugoties, šķiet, ka renesanses dejas ir vienkāršas, bet īstenībā to apgūšana prasa daudz laika un pacietības. Jāizkopj kustību koordinācija, jo deju figūras un soļu ritms ātri mainās. Renesanses dejas ir piemērotas jebkura vecuma cilvēkiem. Arī mūsu grupā darbojas dažādu paaudžu dejotāji. Apmēram 15. gadsimtā renesanses dejas «izauga» no tautas dejām un kļuva par galma dzīves būtisku sastāvdaļu. Mēs apgūstam ne vien dejotprasmi, bet speciālos semināros un nodarbībās – arī galma etiķeti, manieres, sadzīves, galda kultūru,» skaidro I.Tijone. Netieši viņa ieguvusi ļoti daudz specifisku zināšanu, kas tagad noder profesionālajā jomā, līdzdarbojoties Bauskas rātsnama rekonstrukcijas projektā un vadot Bauskas pils rekonstrukcijas otrās kārtas projektu. Rātsnams un pils ir renesanses laikmeta dižākās ēkas pilsētā. Arī filmas un grāmatas par viņai aktuālo vēstures periodu Ilze uztver citādi, jo ir ieguvusi sapratnes augstāku pakāpi.Vērtīga investīcija Dejotājai ļoti piestāv renesanses laikmeta tērps. Tas šūts speciāli viņai pēc vēstures avotos fiksēta apraksta, kura oriģināls atrodas Drēzdenē. Arī grupas pārējo dalībnieku tērpu versijas tapušas pēc 15. – 17. gadsimta gleznās, gravīrās nolūkotiem paraugiem vai tā laika dokumentālām liecībām. Pētniece, stila konsultante un šūšanas procesa pārraudze ir Bauskas pils muzeja speciāliste Taiga Skane. Tērpu darināšanā dejotāji investē personīgos līdzekļus. Vai tas nemaksā ļoti dārgi? Ilze atbild ar pretjautājumu: «Bet vai ir kāds nopietns hobijs, kurā nebūtu jāiegulda līdzekļi? Arī par makšķernieka aprīkojumu jāmaksā krietna summa. Tērpa gatavošana ilga apmēram pusgadu. Vispirms man laimējās nopirkt virsējās kleitas (tērps sastāv no vairākām kārtām) samta drānu. Pēc tam ar konsultanti gudrojām, kādi materiāli jāiegādājas apdarei, apakšējai kleitai, korsetei, aksesuāriem. Nevar jau ienākt vienā veikalā un visu nopirkt – pieskaņotu toņu un faktūru audumi jāmeklē ilgi. Tērpus šuj vietējā meistare. Viņas prasme ir vienkārši apbrīnojama.» Trausla, gracioza un sievišķīga Ilze aizslīd zem Bauskas pils velvēm. Ir jau diezgan vēls vakars, bet viņai jāatgriežas darbā, lai pabeigtu steidzamus uzdevumus. Taču vaļasprieks dejotājas dzīvē ieņem tik nozīmīgu vietu, ka ikviens tam veltītais brīdis kļūst jēgpilns un piepildīts.
