Nu jau gadu Latvijai ir «Playboy» – leģendārais, Hjū Hefnera radītais vīriešu dzīvesstila žurnāls. Un tā galvenais redaktors ir Latvijā ne mazāk leģendārais humorists Egīls Zirnis.
Savulaik laikrakstā «Diena» hokeja čempionātiem, Jāņiem un citiem svētkiem veltītajos numuros varēja atrast arī žurnālista Egīla Zirņa rīmes. Vēl tagad tās retumis parādās rubrikā «Zirnis joko» – protams, asprātīgs pantos sarīmēts humors un smiešanās būs garantēta. Bet kā Zirņa jokošana sākusies un vai tā iet kopā ar vīriešu žurnāla «redaktorēšanu»? – Kāpēc jūs uz visām lietām raugāties ar humoru? Ja cilvēks dzimis svētdienā, turklāt Mērkaķa gadā, viņam nav lemts būt nopietnam. Tātad man jau zvaigznēs rakstīts, ka spēšu tikai atdarināt citus un izmēdīt. Turklāt mana bērnība iekrita laikā, kad Hruščovs Apvienotajās Nācijās dauzīja ar kurpi pa tribīni un mēģināja audzēt kukurūzu līdz pat Polārajam lokam. Tas bija laiks, kad Padomju Savienībā tā pa īstam dzima politisko anekdošu tradīcija, jo agrāk – Staļina laikā – jau joki bija mazi, bet tos es nepieredzēju. Hruščova laikā jokoja par visu, kas bija pie rokas, ne tikai par kukurūzu – tagad atklājas, ka pat Kubas raķešu krīze, kad pasaule atradās par matu no kodolkara, ir bijis liels blefs. Man šā apokaliptiskā blefa brīdī bija pieci gadi. Savukārt mana jaunība iekrita Brežņeva valdīšanas gados, kas palikuši vēsturē kā jautrais sociālisms. Kā tolaik dzēra, tā šodien vairs dzert nav iespējams. Tā kā Brežņevs valdīja ilgāk, arī anekdošu saradās vairāk. Atceros, kad mani studiju laikā mēģināja vervēt par «stukaču», drošības komitejas virsnieks teica, ka vispār jau politiskas anekdotes varot stāstīt, bet diemžēl esot arī tādi, kas to darot «ar ļaunu prieku», par tiem tad nu čeka gribot zināt. – Viņam izdevās jūs savervēt?Mājieniem pilnās sarunas beigās (tā notika Preses nama augšstāvā) es saņēmu dūšu un teicu, ka esmu izvēlējies otru ceļu – iedarboties uz cilvēkiem caur viņu apziņu, nevis viņiem nezinot, un mēs šķīrāmies. Runājot nopietni, padomju režīms šķita tik nesatricināms, ka vienīgā iespējamā attieksme pret pasauli varēja būt ironiska. Neviens no mums, piecdesmito, sešdesmito gadu mijas bērniem, nedomāja, ka pieredzēs padomju varas krišanu savas dzīves laikā. Konsekventākie (es pie tiem nepiederu) turpina uzskatīt, ka režīms nav kritis, tikai transformējies, jo komunistu funkcionāru jaunā paaudze gribēja legalizēt iegūtās bagātības un pie viena tikt vaļā no vainas izjūtas attiecībā pret tautu. Ikvienam komunistam bija sirdsapziņa, turklāt netīra, jo tas režīms bija uzcelts uz cilvēku kauliem, bet tagadējiem varas nesējiem sirdsapziņas vairs nav, tikai cipari. To pietiekami skaidri apliecina kaut vai tas, ka viņi spēja ar mazajiem «hesiem» sagandēt lielu daļu Latvijas skaisto upju, labi domāto ideju pārvēršot brutālā naudas pumpī bez jebkāda sabiedriska labuma. – Droši vien arī «Playboy» Rīgas kioskos jums jaunībā šķita kaut kas neiedomājams?Protams. Tiem retajiem rakstniekiem, māksliniekiem vai sportistiem, kam izdevās tikt uz kapitālistisku valsti, par mēģinājumu ievest «Playboy» draudēja nomācoši nopietna saruna ar padomju drošības iestādēm. Ja labi meklēja, atsevišķus «Playboy» elementus varēja atrast austrumvācu un poļu žurnālos, kurus kā jau «brālīgo sociālisma valstu» izdevumus pārdeva kioskos. Tajos bija gan pa meiteņu bildei, gan labas karikatūras, piemēram, poļu satīras žurnālā «Szpilki». To pēc stundām 5. vidusskolā gājām pirkt uz Zasulauka kiosku. – Un tāpēc jūs kļuvāt par žurnālistu?Nē, žurnālistika man padomju laikos šķita tīrā prostitūcija, prātā nenāca kaut ko tādu darīt, studēju bioloģiju. Par žurnālistu esmu kļuvis savas nenopietnības dēļ – tāpēc, ka, izņemot rakstīšanu, neko citu neprotu, un rakstīt arī iemācījos nenopietnības dēļ. Kā jau gandrīz visi vidusskolas pēdējās klasēs biju rakstījis pantiņus, un līdzās romantiskiem iemesliem papildu stimuls to darīt bija arī sajūta, ka varu labāk nekā tie latviešu padomju literatūras dižgari, kuru marasmātiskos, padomju sauli slavinošos darbus mums dzina iekšā literatūras stundās. 1977. gadā bijušais klasesbiedrs bija paņēmis manus literāriskos vingrinājumus un aizsūtījis uz Rakstnieku savienību jauno autoru semināra konkursam. Tiku tur uzaicināts, kā vēlāk izrādījās, viena dzejoļa dēļ, kas bija iepaticies Pēterim Zirnītim: Alberts lēca no tramvaja/Un salauza kreiso kāju./Žoriks gultā smēķēja/Un nodedzināja māju.//Fjodors ielauza galvaskausu,/ Paslīdējis uz bekas,/Bet Saška tāpat vien –/No konserviem atstiepa pekas.//Vēsma ar Faniju abas/Peldoties noslīka vannā,/Bet Gaļina savu vīru atrada/Nožņaugtu vājpiena kannā.//Lai no visām šīm nelaimēm izvairītos,/nevajag rakstīt dzejoļus ar atskaņām/vanna – kanna,/beka – peka,/māja – kāja. Tā nu tiku seminārā, un tajā gadā mūs veselu grupu – arī Pēteru Brūveri, Inesi Zanderi, Juri Kunnosu, Amandu Aizpurieti – uzņēma Zirnīša vadītajā Rīgas jauno literātu studijā. Jāņem vērā, ka tolaik poēti Latvijā bija, kā tagad saka, viedokļa līderi. Par vienu presē publicētu rindiņu, kurā kaut kas bija pateikts Ēzopa valodā, varēja notikt spriešana partijas centrālkomitejā un piemērot attiecīgas sankcijas redaktoriem un pašam rakstītājam. Dzejas dienu popularitātes maksimumu, cēlušos no Hručšova atkušņa laika viļņa, kad viens dzejnieks spēja pulcināt veselus stadionus, vairs nepiedzīvoju, bet laipnu uzņemšanu ar ziediem un cienājumiem dažādās Latvijas malās poētu delegācijās esmu izbaudījis un arī rakstījis paskaidrojumus gan darbavietā, gan čekā par kaut kur publiski noskaitītām rīmēm. Vārdu sakot, uzņemts studijā un apprecējies ar Inesi Zanderi, sāku nopietnāk nodoties pantiņiem, bioloģija palika otrajā plānā. Lai gan pēc universitātes beigšanas desmit gadu nostrādāju Latvijas Dabas muzejā, vairāk domāju par rakstīšanu, pareizāk sakot, par to, kāpēc nerakstās. Kad atmoda gāja vaļā, 1990. gadā mani uzaicināja uz topošo laikrakstu «Diena», un nu jau esmu piedzīvojis pilngadību šajā struktūrā, pēdējos gadus «Dienas žurnālos», konkrēti «Sestdienā» un «Playboy». – Vai «Playboy» ir nopietns žurnāls?Nu tik labu karikatūru, kādas, izmantojot Amerikas «Playboy» bāzi, iespējams publicēt mums, nav nevienā citā Latvijas preses izdevumā. Ar cieņu un apbrīnu gan nevar nepieminēt «Dadža» vecmeistaru Ēriku Ošu, kurš joprojām zīmē. Viņš, manuprāt, ir labākais no «Dadža» karikatūristu plejādes. «Playboy» lielā vērtība ir brīvība, tātad arī iespēja neraudzīties uz lietām tik stīvi un politkorekti, kā to prasa dažs cits pozicionējums. Līdz ar dzīvesprieku, kas ir otra «Playboy» vērtība, tas rada ļoti labas iespējas arī humora klātbūtnei žurnālā, runājot arī par pietiekami nopietnām lietām.– Vai jūs priecātos, ja jūsu meita gribētu bildēties «Playboy»? Es pats gribētu bildēties, diemžēl, lai gan dzimumu mainīt vēl varētu, jaunību un smukumu vairs nav iespējams piešūt klāt. Sava skaistuma iemūžināšana ir pilngadīga cilvēka brīva un, es teiktu, priekpilna izvēle, ne mēs maksājam meitenēm par to, ne viņas mums.Par savu meitu runājot, es varbūt gribētu, lai viņa šad tad uzēd gaļu, jo mana māte – daktere – vienmēr uzsvēra, ka gaļā ir neaizstājamas aminoskābes un ziemeļnieku organisms vispār ir vairāk pielāgojies gaļas ēšanai. Ja galējo ziemeļu tautām liktu ēst grieķu salātus, rezultāts būtu tikpat slikts kā tad, ja grieķiem liktu pārtikt tikai no vaļa gaļas. Taču meita ir izvēlējusies veģetārismu, un man nākas to respektēt. Nav sliktuma bez labuma – kāds vismaz noēd daļu ābolu no maniem diviem dārziem, Rīgā un laukos. Tagad gan arī trīs mani mazbērni – abi meitas dēli Krišs un Jūlijs un dēla meita Marta – jau palīdz tikt ar ražu galā. Pēdējos gadus ābeles ražo kā trakas, nevis tā kā senāk, kad vienu gadu ražoja, otru atpūtās. Pasaule mainās, un «Playboy» ir viena no stabilitātes saliņām šajā pasaulē. Dzimis 1953. gadā, tātad trīs gadus pirms manis, un tā dibinātājs Hjū Hefners joprojām ir sveiks un vesels un pats pirms drukāšanas akceptē katru jauna «Playboy» lappusi. – Kāpēc jūs esat tik maz uzrakstījis?Veselīga paškritika manī sadzīvo ar vēl veselīgāku slinkumu. Es parasti sevi mierinu ar to, ka slinki esot talantīgi cilvēki – ja mēra pēc slinkuma, esmu talantīgs pārpārēm. Slinkumam gan ir sava negatīvā puse, dialektisks pretstats – tā kā esmu uzrakstījis pārāk maz tādu darbu, kas ļautu bezbēdīgi dzīvot no autortiesību procentiem un nodoties cildeniem memuāriem par to, kā esmu piedalījies baļķa nešanā visās izšķirīgajās vēstures situācijās, ikdienā nākas rakstīt vairāk, nekā dažkārt gribas. Tā nu ir latviešu preses nelaime, ka raksta nodošanas ātrumam var būt tikpat liela nozīme kā kvalitātei. Ja man būtu iespēja slīpēt rakstu tik ilgi, cik gribu, es to droši vien darītu līdz bezgalībai un būtu uzrakstījis vēl mazāk. Vienu dzejas grāmatiņu – «Rudu lapsu kāsis» – 1985. gadā tomēr izdevu, jo biju neapdomīgi izmetis savam draugam Mārtiņam Zelmenim, pēc dabas stipri taupīgam cilvēkam, – ja viņš nopirks konjaku «Napoleon» (tas maksāja tiem laikiem milzu naudu, 50 rubļu), tad es sataisīšu krājumu. Viņš ņēma un nopirka, un man nekas neatlika, kā vākt kopā rindiņas (pirmajam krājumam vajadzēja tūkstoti) un stiept uz izdevniecību. Tur vēl bija dažas ideoloģiska rakstura kolīzijas – kad man lika izņemt pusi rindu ārā kā pārāk pesimistiskas vai ideoloģiski nepieņemamas un es biju atteicies visas ņemt, redaktors (viņš arī milicis un populārās «Vālodzītes» vārdu autors) Pēteris Jurciņš, lai viņam vieglas smiltis, mani izsauca uz redakciju un, sizdams ar dūri pa galdu, teica, ka katrai varai ir savas prasības: «Te nebūs tā, kā čigāns saka – «tas karogs ilgi neplīvos»!» Acīmredzot tik liels dzejnieks nebiju, lai aizietu no redakcijas, lepni aizcirzdams durvis, dažus pantus arī izņēmu, un grāmata iznāca – piecu tūkstošu eksemplāru tirāžā. Tiem laikiem tas skaitījās maz, jo standarts bija astoņi tūkstoši. Ja salīdzina kaut vai dzejas grāmatu tirāžas, redzams, cik ļoti pasaule ir mainījusies kvantitatīvā aspektā. Tikai cilvēka daba un mūžīgais skaistums paliek nemainīgi. – Mēdzat skumt pēc pagājušiem laikiem? Nē. Padomju laikos labākas bija tikai divas lietas: pats biju jaunāks, un ilūzijas par latviešu tautas kolektīvo saprātu un individuālo godaprātu bija lielākas. Bet tie, kas jūsmo par tiem laikiem, vai nu nav tos piedzīvojuši, vai jau ir aizmirsuši to «asiņainā bērnudārza» gaisotni, kura tad valdīja, par arvien stiprāko Latvijas rusifikāciju nemaz nerunājot.– Vai dzīve ir skaista?Tieši to mēs cenšamies pateikt un parādīt ikvienā «Playboy» latviešu izdevumā!
