Veselības ministrija veido ārstniecības riska fondu, kurā ieguldītie līdzekļi kalpotu kā apdrošināšana pret ārstu profesionālajām neveiksmēm, informē «Latvijas Avīze». Fondam jāsāk darboties no 2012. gada 1. janvāra. Ministrija norāda, ka visi privāti praktizējošie ārsti ir apdrošinājušies pret iespējamo kaitējumu, kas neapzināti var tikt nodarīts pacienta veselībai, bet tām ārstniecības iestādēm, kas lielāko daļu finansējuma saņem no valsts budžeta, būtu jāiemaksā fondā noteikta naudas summa. Maksimālā summa, ko pacients pēc viņam nodarītā kaitējuma izvērtēšanas varēs saņemt no fonda, būs 100 tūkstoši latu.
Solveiga Ābola, Jelgavas slimnīcas vadītāja:Ārstiem civiltiesiskā apdrošināšana, kā to nosaka Pacientu tiesību likums, noteikti būtu nepieciešama. Ārstniecības riska fonds varētu būt labs aizsargmehānisms kā ārstiem, tā pacientiem. Taču ārstu algas ir tik zemas, ka pašiem apdrošināties par būtisku summu nav iespējams. Līdzīgi ir ar slimnīcām, arī tās ir trūcīgas. Kur ārstniecības riska fondam ņemt līdzekļus, to vajadzētu izdomāt ekonomistiem un finansistiem. Manā praksē strīdi starp pacientiem un mediķiem tiek izskatīti gandrīz nepārtraukti. Taču galvenokārt tie saistās ar medicīnisko pakalpojumu pieejamību un apmaksu, slimības lapu noformēšanu un citiem. Cilvēki ir cilvēki. Gadās pārpratumi, kļūdas. Parasti visiem labāk, ja par tām neklusē un cenšas atrisināt nekavējoties turpat slimnīcā. Solvita Olsena, Rīgas Stradiņa universitātes docente, veselības aprūpes tiesību speciāliste:Spriežot pēc informācijas, kas parādījusies publiskajā telpā, arstniecības riska fonda izveidošana ir kā uzdevums ar daudziem nezināmajiem. Līdz šim pacientu un mediķu konfliktus risinājusi Veselības ministrijas iestāde – Veselības inspekcija. Cik man iznācis saskarties ar tās darbu, bijuši dažādi gadījumi – gan, kad pacientam nodarītais zaudējums ir atbilstoši novērtēts, gan arī, kad ne. Ja jaunizveidotais fonds būs tikai kā naudas līdzekļi, bet viss pārējais, kas ar to saistīts, paliks pa vecam, tad tur jau a priori ir iestrādāts interešu konflikts. Proti, gan Veselības inspekcija, gan lielākā daļa veselības aprūpes iestāžu ir valsts kapitālsabiedrības, kas pakļautas Veselības ministrijai. Aplūkojot ārvalstu pieredzi, visvairāk mums būtu ko mācīties no zviedriem, kam ir speciāls likums par ārstniecības riska fondu. Pacientu sūdzības tur izskata no valsts neatkarīga institūcija. Pacienta māte:Nesen uz onkoloģisko slimnīcu «Gaiļezers» vedu 16 gadu vecu bērnu, kuram bija nepieciešama onkoloģiska manipulācija. Pirmais šoks bija tas, ka slimnīcā ģimenes ārsta nosūtījumu atzina par nepilnīgu un pakalpojumu kvalificēja kā valsts neapmaksātu. Kad iztrūkstošo izziņu par papildu izmeklējumiem iesniedzām, deva parakstīt dokumentu, ka tuviniekiem nebūs pretenziju, ja manipulācijai būs letāls iznākums. Tajā pašā dokumentā bija norāde, ka neizvirzīsim pretenzijas, ja ārstēšanās gaitā pacients tiks inficēts ar AIDS, tuberkulozi, C hepatītu. Kad es jautāju, vai pats ārsts šo dokumentu ir lasījis, un iebildu, ka nevēlos to parakstīt, man sacīja, ka tas ir standartlīgums pēc Rietumu parauga. «Gaiļezerā» lika saprast: ja dokumentu neparakstīšu, varam meklēt citu ārstniecības iestādi. Savādi arī tas, ka uz tā saucamā līguma neatradās slimnīcas pārstāvju paraksti un tas bija tikai vienā eksemplārā, kas palika viņiem. Manipulācija beidzās veiksmīgi, taču no pārdzīvotā man ir skaidrs, ka dažkārt mediķi ļoti cenšas nodrošināties pret ārstniecības risku. Ja būtu izveidots riska fonds, tad droši vien tāds pacientus šokējošs standartlīgums nebūtu vajadzīgs.
