Otrdien laba tiesa Ozolnieku novada Domes sēdes laika pagāja, teju visiem klātesošajiem deputātiem pēc kārtas ņemoties kritizēt «Zemgales Ziņas». Laikraksts iepriekšējā numurā bija uzrakstījis, ka Domes priekšsēdētāja un izpilddirektora prombūtnes laikā kavējas vairāku lēmumu pieņemšana. Tas gan bija tikai iegansts.
Patiesais iemesls laikam jau cits – rakstām ne tikai par Ozolnieku pārliecinošajiem demogrāfijas rādītājiem, jauna bērnudārza celšanu, skaistākajām lauku sētām un, protams, novada īpašajiem cilvēkiem, bet arī par nebūšanām, kas tāpat kā visur Ozolniekos palaikam gadās. Bet tas pašvaldībai nepatīk, ko tā pauž visdažādākajos veidos. Piemēram, nesen kāds novada deputāts (tas pats, kurš savulaik aicināja kolēģus aizliegt domes darbiniekiem runāt ar žurnālistiem) pēc netīkamas publikācijas mani «izsauca uz paklāja», lai aci pret aci pamācītu, ko un kā vajadzētu rakstīt, bet ko ne.«Politiķiem ir izdevīga apkalpojošā žurnālistika, kas retušē grumbas un uzliek sminķi. (..) Nav brīnums, ka politiķus tracina tie, kas viņu izdarības atļaujas nosaukt īstajā vārdā,» trešdienas «Latvijas Avīzē» raksta cienījamā dzejniece un publiciste Anda Līce. Droši vien viņa ar to domājusi topošās valdības veidotājus kontekstā ar novājinātajiem nacionālajiem medijiem, kurus cits pēc cita pamet labi pētnieciskie (tātad arī kritiski rakstoši) žurnālisti. Taču tieši to pašu var teikt par jebkuru valsts vai pašvaldības iestādes darbinieku, kuram katrs neglaimojošs vārds avīzes slejās šķiet personīgs aizvainojums. Par laimi, autoritārais režīms, kad preses uzdevums bija ražot komplimentārus rakstus un sliktās lietas noklusēt, Latvijā ir vēsture. Sabiedrība zina, ka bez daudz gānīto un pelto žurnālistu palīdzības tai daudz kas paliktu apslēpts, diemžēl otrā pusē sapratne, ka nav jāvaino spogulis, ja ģīmis greizs, arvien kavējas.
