Delikātas situācijas prasa smalkjūtīgu attieksmi to risināšanā.
Kā kulaks zem acs. Tā parasti tiek aprakstīta tieša komunikācija, pēc kuras iesaistītajiem vairs nepaliek nekādu jautājumu. Kaut arī efektīvs, taču saskarsmē ar līdzcilvēkiem ne vienmēr derēs šis paņēmiens. Attiecībās tā var neatgriezeniski sadragāt arī ko trauslu, brīdina psihoterapeite Jolanta Puķe.Tu smirdi! Dzīvē iegrozījās tā, ka Māru audzināja vecmamma. Viņas mitinājās šaurā vienistabas dzīvoklītī ar malkas apkuri, bez karstā ūdens un vannas. Tualete visam stāvam koridorā viena. Cik nu varēdama, vecmāmiņa centās mazmeitai sagādāt tīras drēbes un radināt ievērot personīgo higiēnu. Tomēr šajos apstākļos to nebija viegli izdarīt, kā arī bija radies mānīgs priekšstats, ka viss jau ir kārtībā. Taču Māras klasesbiedri gan tā nedomāja. «Tu smirdi!» viņi pusaudžiem raksturīgajā manierē uzbruka meitenei. «Nomazgājies taču!» «Tev taču blakus nav iespējams sēdēt!» klasesbiedri demonstratīvi rauca degunus. Māra jutās pazemota, tomēr to neizrādīja. Sarāvās kā ezis kamolā un «dūra» pretī, lai paši ostot savas paduses un drēbes un liekot viņu mierā. Nevajagot Mārai tādus draugus. Viņa iztikšot!Gados jaunajai skolotājai, kura klasi audzināšanā bija pārņēmusi, kad konflikts ar Māru jau sita augstu vilni, minētā situācija bija kas nepieredzēts. Viņa saprata neapmierināto klasi, saprata Māru. Taču nebija viegli rast atbildi, kā samierināt pusaudžus. Vispirms viņa izvēlējās runāt ar klasi bez vainotās meitenes klātbūtnes. Uzklausīja visas pretenzijas un stāstīja viņiem par smalkjūtību un sarežģītiem apstākļiem, kādos dažkārt nākas dzīvot cilvēkiem. Tad, cik vien saprotoši un draudzīgi spēdama, skolotāja runāja ar Māru un viņas vecmāmiņu. Viņas vienojās – lai turpmāk izbēgtu no apsmiekla, Māra tomēr daudz vairāk domās par personīgo higiēnu. Tā kā ģimenei nebija veļasmašīnas, audzinātāja piedāvāja izmazgāt savas skolnieces drēbes. Tas bija viņu mazais noslēpums. Klasē miers gan uzreiz neiestājās. Vajadzēja paiet vairākiem mēnešiem, lai klasesbiedri saprastu, ka Māra ir mainījusies, un paši mainītu savu attieksmi. Skolotājai ik pa laikam arī nācās dzēst pēkšņi uzplaiksnījušos attiecību «ugunsgrēkus». Tomēr viņa juta lielu gandarījumu, ka izdevies atrisināt delikātu situāciju. Pēc vairākiem gadiem, satiekoties salidojumā, visi draudzīgi sēdēja vienā pulkā un Māras «smirdēšanu» neviens vairs nepieminēja.Svešiniekiem neatbildēs«Delikātums ir plašs jēdziens. Daudzās saskarsmes situācijas liecina – kas vienam šķiet jūtīgs jautājums, viņš sarunā mulst un izvairās sniegt atbildi, citam liekas pavisam ikdienišķa lieta,» teic psihoterapeite, piebilstot, ka par delikātām parasti tiek dēvētas tēmas, kas skar naudu, atalgojumu, reliģisko un politisko pārliecību, intimitāti. Par tām cilvēks var atbildēt izvairīgi vai pat atteikties runāt. Īpaši ar svešiniekiem, par ko iespējams pārliecināties vienkāršā eksperimentā uz ielas. «Pieejiet kādam nepazīstamam cilvēkam un pajautājiet, kādai ticībai viņš pieder, cik lielu algu saņem vai kāds ir viņa veselības stāvoklis. Pieļauju, ka jūs saņemsiet sociāli pieņemamas, taču ne patiesas atbildes, jo šādi jautājumi vairāk liek aizsargāties,» atzīst J.Puķe.Iedomāties sevi otra vietāTaču jūtīgi var būt arī citi jautājumi, turpina psihoterapeite. «Tikpat labi mēs varam nonākt situācijā, kad kādam jānorāda uz viņa darbā pieļautajām neprecizitātēm. Nevēloties cilvēku aizvainot, sākam runāt «caur puķēm», bet tomēr tā, lai mēs tiktu saprasti. Var arī gadīties, kad labākais draugs vai darba devējs mums lūdz padomu, bet nespējam to dot. Nav omulīgi atteikt, tāpēc sākam gudrot atbildi, lai nesabojātu savstarpējās attiecības,» modelē Jolanta. Viņa definē, ka tādējādi par delikātām var dēvēt visas tās situācijas, kas tieši skar cilvēka personīgo pasauli. Tāpēc tās prasa iejūtīgu izturēšanos un uzmanīgi izvēlētas komunikācijas metodes.«Par jebkuru delikātu tēmu var runāt, ja vien ievērojam otru cilvēku kā personību. Ņemam vērā viņa uzskatu sistēmu un emocionālo pasauli,» norāda psihoterapeite. Vienkāršākais, saskaroties ar jūtīgas dabas jautājumiem, ir iedomāties, kāda veida attieksmi un informāciju es pats labprāt saņemtu, ja būtu otra vietā, un kāds ir šis cilvēks, ar kuru jārisina delikāta situācija. Tad vārdi atnāk paši, teic J.Puķe. Tomēr ļoti bieži cilvēki neievērojot smalkjūtību, jo paši nav omā, tāpēc rīkojas neapdomīgi. Neaizdomājas, ka šāda attieksme var sāpināt otru un radīt konfliktsituācijas savstarpējā saskarsmē.«Kā otra biežākā kļūda jāmin nesagatavotība sarunai. Runājot par delikātu tēmu, vispirms jābūt kādam ievadam. Sakot tieši, mēs otrā cilvēkā varam izraisīt tikai samulsumu un nevēlēšanos ar mums runāt,» uzsver Jolanta, aicinot uz lielāku iejūtību savā starpā. Kā cilvēks ar cilvēkuIra, vidusskolas direktore:Vadot skolu, nācies saskarties ar ļoti daudzām delikātām situācijām. Piemēram, bija kāda skolotāja, kurai piemita riebīgs niķis ierasties uz pasākumiem, ballēm un prezentācijām nevis, lai gūtu kādu garīgu baudījumu, bet piepildītu maisiņu no svētku galda. Biju spiesta vairākkārt runāt ar viņu. Lai cik nepatīkami būtu, tas noteikti jādara. Nevis «no augšas uz apakšu», bet līdzvērtīgi kā cilvēks ar cilvēku, kam jāparādās visās niansēs. Piemēram, šādās sarunās, kuras vienmēr mēģinu saudzīgi ievadīt, nesēžu aiz sava rakstāmgalda, bet mīļi blakām, jo galvenais mērķis taču ir palīdzēt. Nav arī viegli atrast pareizos vārdus. Jāpārvar bailes, kā otrs cilvēks uztvers, vai sapratīs.Ar lielu cieņu izturos pret mīlas jūtām, kas uzplaukušas starp diviem cilvēkiem, un nav svarīgi, vai viņi iet 7. vai 12. klasē. Citi skolotāji mēdz zoboties, pārmest, audzināt, taču es to nekad nedaru. Reiz gan bija saruna ar vienu pārīti no 10. klases, bet tikai tāpēc, ka viņu attiecības sāka traucēt mācībām. Uzrunāju viņus kā lielus cilvēkus. Lai izietu no draudošas situācijas, vienmēr jāvienojas ar labu. Aizliegumi un pārmetumi parasti rada tikai pretēju efektu.Manā praksē bija arī gadījums, ka precētai skolotājai uzradās mīļākais. Veda viņu uz darbu, sagaidīja pēc stundām. Lai notiek – tā nav mana darīšana! Taču tad man sāka zvanīt un tirdīt šā vīrieša sieva, lai daru kaut ko! Sapratu viņas sašutumu, taču, cik vien savaldīgi spēdama, centos paskaidrot, ka man nav tiesību iejaukties. Šī skolotāja tā arī neuzzināja par manām sarunām ar viņas mīļotā vīrieša sievu.Tāpat neiejaucos, kad uzzināju, ka vienam manam skolotājam sācies romāns ar vairāk nekā 30 gadu jaunāku 12. klases skolnieci, lai gan no likuma viedokļa tas jau bija ētisks pārkāpums. Vēroju šīs attiecības, analizēju. Pirmā doma gan bija izjaukt šo savienību un padzīt skolotāju no darba. Taču tad padomāju, kuram no tā visa būs labums. Meitene bija stipri pieķērusies skolotājam, jutās laimīga. Arī viņš bija kā spārnos. Neesmu jau nekāda neliete, lai to izpostītu. Pārējie kolēģi to uzzināja pēc izlaiduma un man pārmeta. Bija gatavi rakstīt sūdzības uz izglītības pārvaldi. Nācās ar viņiem delikāti parunāt, ka cilvēciski mums man nekādu tiesību iejaukties.
