Jelgavas cietumā vairāk nekā puse ieslodzīto mācās vai strādā, trīs arī studē.
Mazliet atstatu no lielveikala burzmas kafejnīcā tiekos ar vīru, kurš Jelgavas cietumā strādā vairāk nekā trīsdesmit gadu. Viņš labprāt stāsta par savu darbavietu, taču nevēlas fotografēties un publicēties ar īsto vārdu. Šķiet, sabiedrībā ar darbu cietumā nav pieņemts lepoties. Anonimitāte saistās arī ar drošības apsvērumiem – cietuma darbinieki parasti nesniedz vizītkartes un plašākam personu lokam paliek nezināmi. Pieredzējušais darbinieks atceras, ka pusaudža gados, jaunībā piecdesmito, sešdesmito gadu Jelgavā īso Palīdzības ieliņu pie dzelzceļa stacijas, kur atrodas cietums, neesot pat pamanījis. Pēc augstskolas beigšanas negaidīti sarežģījušies darba apstākļi, un viņš no laba paziņas saņēmis ieteikumu nākt strādāt uz cietumu, kas, izrādās, atradies kājāmejamā attālumā no mājām. Ja nemācies – sēdi karcerīAstoņdesmitajos gados Palīdzības ielā mituši ap 1600 ieslodzīto. Tur vienmēr bijis stingrā režīma cietums, kur izcieš sodu smagākus noziegumus izdarījušie (tagad cietumā atrodas arī 24 notiesātie, kam piespriests mūža ieslodzījums). Darbinieks stāsta, ka padomju laikā dienu un nakti trīs maiņās ieslodzītie strādājuši. Visi, kas jaunāki par četrdesmit gadiem, mācījušies skolā. Par nepietiekamu uzcītību varējuši dabūt karceri. Mēbeļu cehā ražoti saliekamie krēsli kinoteātriem, spieķoti riteņi Šauļu velosipēdu rūpnīcai, līmētas dokumentu mapītes, kas esot virinātas pat Kremlī. Darba drošība gan bijusi samērā zemā līmenī. Mācības un darbs Jelgavas cietumā stipri samazinājies deviņdesmito gadu sākumā, taču mūsdienās tas atkal atgriežas.Pēdējā bēgšana pār sētuPēdējā bēgšana no Jelgavas cietuma notikusi 1994. gada jūlijā, kad, nolaižoties no jumta, caur uzņēmuma «Nakts mēbeles» teritoriju aizbēguši trīs ieslodzītie. Drīz tie atrasti, tomēr ārkārtas gadījums draudēja ar nepatikšanām. Tikai nedēļu vēlāk no Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Uz tā fona Jelgavas cietuma administrācijai pārmetumu bijis mazāk. Deviņdesmito gadu sākumā, cietumniekiem laužot pārprastās demokrātijas garu, disciplīnas uzturēšanā pozitīva loma bijusi toreizējam Jelgavas cietuma priekšniekam Arvīdam Blūmam, kas iestādi vadīja no 1989. līdz 2003. gadam. Ar Tartu cietuma fotogrāfiju pie sienas Saņemot atļaujas, šonedēļ «Ziņas» ieradās Jelgavas cietumā. Pirmais, kas iekrita acīs, bija sardzes maiņa tā sauktajā ārējā perimetrā. Gandrīz kā ar plecu somiņu, paņemot triecienšauteni, uz sargtorņiem devās pelēkzaļās formās tērptas sievietes. Agrāk šo dienestu pildīja obligātā dienesta karavīri. Nav zināms, ka jelkad no sargtorņiem būtu šauts. Cietuma priekšnieks Māris Stivrenieks, kuram šajā amatā nupat apritēja gads, stāsta, ka savā karjerā uzvilcis trīs formas – plankumaino zemessarga, tumši zilo policista un tagad ieslodzījuma vietu pārvaldes pelēkzaļo. Darba esot daudz. Gandarījumu viņš jūt par to, ka no 594 ieslodzītajiem 177 brīvprātīgi iekļāvušies darbā, bet 173 mācās Jelgavas Amatniecības vidusskolā, Amatu vidusskolā un Neklātienes vakara (maiņu) vidusskolā, trīs ieslodzītie studē augstskolā, tostarp arī LLU. Citiem cietumiem tik labi rādītāji neesot. Cietuma teritorijā darbojas trīs kokapstrādes firmas, bet lielākais darba devējs ir šūšanas firma «Sakta», kas pirms trim gadiem uz Jelgavas cietumu pārnāca no likvidētā Pārlielupes cietuma. Tomēr viena daļa ieslodzīto, pārsvarā gados jaunākie, kā atzīst M.Stivrenieks, ir tādi, kas negrib ne mācīties, ne strādāt un acīmredzot ir «citu arodu meistari». Koridorā pie priekšnieka kabineta ierāmēta no gaisa uzņemta Tartu cietuma fotogrāfija. Klajā vietā stāv regulārs modernu ēku četrstūris, divi pienācīgā attālumā izvietoti žogi, visi logi uz iekšpagalma pusi. Nav ne mazākās iespējas kādam slepus pienākt pie cietuma sētas un mest pāri narkotikas, mobilos telefonus. Taču Jelgavas cietumā tā notiekot. Pārkāpumu biežumu un apkarošanas metodes priekšnieks neatklāj. «Sēdēt» kļuvis vieglākKamēr Latvijas valstij atšķirībā no Igaunijas trūkst līdzekļu kaut viena moderna cietuma uzbūvēšanai, nauda tiek ieguldīta vecajās ēkās. Jelgavas cietumā senākais korpuss stāv no 1972. gada. Iestāde saņēmusi atbalstu no Norvēģijas un Eiropas Savienības fondiem. Pirms trim gadiem, kapitāli atjaunojot vienu pagalam nolietotu dzīvojamo korpusu, ierīkotas drēbnieku, elektromontieru, metālapstrādes mācību klases. Šajās dienās mēbeles tiek vestas uz jauniekārtotajām kokapstrādes un šūšanas mācību telpām agrākajā ražošanas korpusā, ko pa daļai aizpildījuši šodien strādājošie. Ražošanas ēka izskatās savādi – uz izremontētām klasēm jāiet cauri nomelnējušiem, gadu desmitiem neremontētiem koridoriem. Visu padomju laikā būvēto nav iespējams ne aizpildīt, ne sakārtot. «Esmu «sēdējis» arī deviņdesmitajos gados. Dzīve cietumā ir uzlabojusies. Var teikt, sodu izciest kļuvis vieglāk,» stāsta trīsdesmit piecus gadus vecais Sergejs, kuram soda termiņš beidzas pēc desmit mēnešiem un kuru brīvībā gaidot sieva un bērns. Pašlaik viņš apgūst drēbnieka profesiju. Diez vai ar to varēšot nopelnīt, taču vismaz ģimenes vajadzībām tādas prasmes noderot. Pabeidzis galdnieku kursus, par drēbnieku mācās arī Voldemārs, kurš no saviem četrdesmit dzīves gadiem cietumā pavadījis divdesmit. Viņu mājās gaidot veca māte. Pa to mazo brīvības laiku esot iedzīvojies arī tēva godā. Taču bērniem un to mātēm no cietuma viņš vēstules nerakstot. Baltijas Starptautiskās akadēmijas students Dmitrijs ir liela auguma vīrs, kas atstāj nosvērta, domājoša cilvēka iespaidu. Soda termiņš viņam beidzas pēc pieciem gadiem. Kā stāsta administrācijas pārstāvis, Dmitrijs tiek atzīts par paraugu Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Viņa studijas uzņēmējdarbībā apmaksā tuvinieki, sanākot 400 latu gadā. «Cietumā, kad dienas neatšķiras viena no otras, cilvēks degradējas. Mācības man palīdz izdzīvot,» teic Dmitrijs. Internets cietumā nav pieejams, darbus nākoties pildīt rokrakstā. Taču atšķirībā no studentiem brīvībā viņam tik daudz neesot jādomā par ikdienas vajadzībām. Studijām viņš varot atvēlēt pat desmit stundu dienā. No vēstures Jelgavas cietums būvēts 1872. gadā. 1908. gadā tajā trīs mēnešus apcietinājumā turēts atlaistās Krievijas Domes deputāts Jānis Čakste, kas vēlāk kļuva par Latvijas prezidentu. No 1919. gada janvāra līdz martam lielinieku sarkanā terora laikā Jelgavas cietumā ieslodzīti vairāki simti inteliģences pārstāvju, lielākoties baltvācieši. Pirms lielinieku padzīšanas cietuma pagalmā tika nošauti apmēram simts cilvēku. Viņu piemiņai iespējamā apbedījumā vietā Zemgales prospektā uzlikts baltais krusts. 1926. gada vasarā Jelgavas cietumā ieslodzīts bēdīgi slavenais 19 cilvēku slepkava un laupītājs Ansis Kaupēns. 1941. gada 27. jūnijā bezvaras laikā, kad, uzbrūkot vācu karaspēkam, atkāpās padomju armija, Jelgavas cietumā politieslodzītos atbrīvoja Jelgavas Skolotāju institūta nacionālās pretošanās grupa, ko vadīja Arturs Neparts.
