Kad esi ticis vaļā no lielām nepatikšanām, tā pati līdzšinējā dzīve var likties divtik skaista – to apliecinās arī visikdienišķākie notikumi. Vajag tik izbaudīt īstu migrēnas lēkmi vai nonākt līdz pamatīgām zobu sāpēm, lai dažas dienas vēlāk, kad ciešanas pāri, pat aiz lietainas dienas mākoņiem pamanītu sauli.Bez šaubām, būtu labāk, ja varētu iedomāties visu iespējamo un priecāties par nenotikušo, taču iztēlei arī vajag kādu iespējami reālāku pieturas punktu. Padomjlaika dzīvokļu šaurībā optimisma uzturēšanai populārs bija anekdotiskais ieteikums daudzbērnu ģimenēm iemitināt mājoklī kazu. Kad blējēja būs aizvākta, atklāsies gan brīva telpa, gan sapratne, ka var būt vēl sliktāk. Par ieteikuma izmantošanu gan nav dzirdēts – šķiet, pietiekami ekstrēms piedāvājums var pārliecināt arī bez prakses. Pēc mazliet ieilgušas «kā būtu, ja būtu» izspēles izskatās arī jaunās Saeimas koalīcijas veidošanas sarunas. Ņemt «Saskaņas centru» vai neņemt? Pieredzes, kā rīkoties, kad lielāko balsu skaitu ieguvis līdz šim valdībā nebijis spēks, nav, un nu jāizšķiras – vest kazu iekšā un meklēt tai «nišu» vai pietiks ar iztēlošanos, ko tāds iemītnieks varētu sadarīt. Vienubrīd jau šķita, ka pārbaudei durvis atvērtas un pat slieksnis pārvarēts – gan «Vienotība» pirms vēlēšanām, gan Zatlera partija pēc tām vismaz izteikumos bija par vešanu. Pēc «rakstura analīzes» teju trīs nedēļu garumā abas tomēr paziņo, ka atstās to ārpusē. Sakacinātie «Saskaņas centra» vēlētāji nu raksta vēstules Valsts prezidentam. «Zatlerieši» savukārt izsludina sarunās pauzi. Vai ideju tiešām atzīs par gana ekstrēmu, lai labāk neizmēģinātu, acīmredzot rādīs tuvākie notikumi.
