Jau daudzkārt man bija radusies vēlēšanās rakstīt, bet pēc dienas prāts apklusināja jūtas un nolēmu, ka ar to nekas nebūs līdzēts.
Jau daudzkārt man bija radusies vēlēšanās rakstīt, bet pēc dienas prāts apklusināja jūtas un nolēmu, ka ar to nekas nebūs līdzēts. Trešdienas vakara incidents pielika treknu punktu rūgtumam un sašutumam, kurš krājies visas nedēļas garumā.
Vispirms – suņu īpašnieku visatļautība, galēja bezatbildība un necieņa pret apkārtējiem. Pati jau devīto gadu esmu suņa īpašniece, bet nekad neesmu atļāvusies savu draugu atlaist no pavadas. Taču tas neizslēdz iespēju izraisīties kautiņam ar uzbrūkošu suni, kā tas notika pirmdien Satiksmes ielā, man ar suni dodoties uz pastu. Jaunkundze augstpapēžu kurpītēs, nevarēdama noturēt savu spēcīgo, rēcošo rotveileru, palaida to mierīgi vaļā, sak, «lai notiek, kam jānotiek». Suns, kā jau pieņemts šajā rajonā, bija bez uzpurņa. Kad saimniecei uzkliedzu, lai savāc to, man tika adresēts tradicionālais krievu lamuvārds.
Otrdien rotveileru no Atmodas ielas pagalma mazs zēns bija izvedis bez pavadas un uzpurņa. Atkal kautiņš. Es savam sunim uzpurni nevaru uzlikt, jo tam mutē ir audzējs olas lielumā un uzpurnis viņam neļautu normāli elpot.
Trešdienas rītā bijām tikuši labi ja 15 metru no savas kāpņu telpas, kad mums aiz muguras kaimiņš palaida brīvsolī savu vilku sugas suni. Ātri devāmies pāri Atmodas ielai lai, nesadurtos ar nikno pretinieku, bet pamanīju, ka aiz krūmiem vīd baltraibā doga mugura. Arī šā suņa saimniece lietot pavadu uzskata zem sava goda. Griezāmies pa labi, bet tur pļaviņā svaigo zālīti ostīja brūns dobermanis, kuru gan saimnieks savāca.
Trešdienas vakarā atkal gājām ar savu četrkājaino draugu pastaigā. Četri jaunieši mājas zālienā spēlēja futbolu. Zaļā zālīte ir vienīgā mūsu pagalma rota, kuru rūpīgi atjaunoja pēc siltumtrases remonta. Bet nu ir iedzīti divi mieti – futbola vārti – un «viss notiek».
Aizrādīju zēniem, ka futbola laukums atrodas desmit metru attālumā. Sekoja trāpīga atbilde, ka tur esot suņu mēsli un norāde, ka manam sunim nav uzpurņa.
Bet sakiet, kas pie tā ir vainīgs? No kā lai mācās mazais cilvēciņš? Viņa vecāki lepnās mašīnās brauc pa gājēju celiņiem pagalmos, ierīko mašīnu stāvvietas zem pirmā stāva dzīvokļu logiem. Lielākie brāļi ar vienu šņāpienu nocērt galotnītes zaļojošajiem kociņiem gan Satiksmes ielā, gan Atmodas ielas 68 pagalmā. No pērn stādītā pagaidām izdzīvojis viens pīlādzītis. No mana nelaiķa vīra pirms pieciem gadiem stādītiem desmit ceriņu krūmiem palikuši trīs. Vai tas tādēļ, ka tie nav mūsu bērni, nav mūsu koki? Bet mēs taču te dzīvojam. Vai mūs skar tikai tas, kas dzīvoklī? Bet tā taču ir mūsu māja, mūsu iela, pilsēta! Vai varbūt mēs te netaisāmies ilgi palikt?
Vai «ceļā uz Eiropu» dēlus audzinām, lai viņi izrautu tevis stādīto koku un audzētu čūsku dvēselē?
